Trip: Dienvidamerikas piedzīvojums

Ir mans garākais ceļojums un prombūtne no Latvijas – 389 dienas. Prom devos 2014. gada 2. novembrī, bet mājās atgriezos 2015. gada 26. novembrī. Ceļojums iesākās Ekvadorā, tad virzījās uz Peru, pēc tam sekoja Lieldienu sala, tad Čīle un Argentīna, pēc tam Antarktīda, tad atkal Argentīna, Urugvaja, atkal Argentīna, Paragvaja, Bolīvija, Peru un – lidojums uz Ņujorku, lai dotos uz Monreālu pie Rafaēla, ar kuru veicām pārbraucienu ar auto līdz Aļaskai un atpakaļ (kas atspoguļots atsevišķā piedzīvojumā).

Atkalredzēšanās ar Čārliju un Cookapp vakariņas
No rīta visi kuģa pasažieri pēdējo reizi sapulcējušies konferenču zālē – daži vēl steidz mainīties kontaktiem, citi smejas, citi raud, citi apkampjas. Tas brīdis ir klāt – mēs katrs dodamies savā virzienā. Pēc dažu stundu miega jūtos viegli apdullusi, šķiet, ka tas palīdz neraudāt. Jo vēlme ir. Man ir arī vēlme ātrāk pazust no visu... lasīt vairāk
Laiks Buenosairesā
Pagāja rakstot. Turpmākās desmit dienas es lielākoties pavadīju savā jumta istabiņā – gatavojot materiālus Sestdienai un rakstot blogā par Antarktīdu, lai arī jūs aizvestu pie sniega laukiem un pingvīniem. Iesākumā mēģināju rakstīt uz kuģa, bet tad sapratu, ka tas nav iespējams, lai nezaudētu kaut ko reālajā laikā notiekošā. Vēlāk Čārlijs man atzīs, ka pirmo nedēļu... lasīt vairāk
Urugvajas ceļojums sākas ar iesprūšanu liftā
Dienu pirms aizbraukšanas uz Urugvaju, trīs Čārlija kaķi beidzot ir pieņēmuši mani par savējo. Nāk ciemos, mēs kopā šķirojam pingvīnbildes un kravājamies Urugvajas braucienam. Otrdienas rītā, precīza kā pulkstenis ierodos Džeimijas, Brendona, Karima un Rafaēla īrētajā dzīvoklī. Mani kuģa biedri ir sapakojušies – esam gatavi doties ceļojumā uz Urugvaju. Ar pirmo liftu lejā dodas Karims... lasīt vairāk
Pieci pingvīni uz Aisberga
No rīta steidzam apdarīt saimniecības un interneta darbus, līdz pie hosteļa durvīm puiši pieripina sudrabotu busiņu. Tā kā esam pieci cilvēki un lērums somas, esam izvēlējušies īrēt septiņvietīgu auto. Mēs ar Džeimiju ieņemam aizmugurējo sēdekli, pa vidu sēd Brendons ar somām, stūrmaņa lomā šodien ir Karims, bet galvenajā – šofera krēslā, sēž Rafaēls, viņam no... lasīt vairāk
Zirnekļi, zirgi un gaļas rūpnīca
Rodas sajūta, ka esam pamodušies citā vietā – ārā nav ne vēsts no vakardienas drūmuma, saule ir debesu un uzdevumu augstumos. Apsēžamies mīlīgajā zālienā un apēdam brokastīs, ko nu kurš vakar sarūpējis, un dodamies dienas piedzīvojumos. Pirmie nav ilgi jāmeklē – braucam gar piekrasti, kur ganās savvaļas zirgi. Brendons ir uzaudzis zirgu fermā, tāpēc zina,... lasīt vairāk
Mūzikas skaņas un salsas soļi
Šajā viesnīcā brokastis nedod, tāpēc gribam atrast kādu maizes ceptuvi un nopirkt kaut ko brokastīm. Tomēr, meklējot izbraukšanu no pilsētas, pa ceļam neviena negadās, un attopamies uz vientuļas šosejas neēduši. Tomēr, kad katrs izrevidējam savus pārtikas krājumus un padalāmies ar pārējiem, jūtamies diezgan labi ieturējušies. Mēs visi pieci esam šoferi, tāpēc varam regulāri mainīties un... lasīt vairāk
Vilaro apburta
No rīta stūrējam laukā no Montevideo un pa piekrasti virzāmies uz Urugvajas austrumiem, šodien gribam tikt līdz Punta del Este. Visi pārējie ir trakoti priecīgi ieraudzīt okeāna krastu, mani tradicionālās pludmales nesaista un ceru, ka ceļojumā tiksim arī līdz kādai vietai, kur ar okeānu varēs aprunāties „šaurākā lokā”. Pa ceļam piestājam vienā no apdzīvotām vietām,... lasīt vairāk
Roka, hipiji un vieni paši hostelī
Rītu sākam ar Punta del Este simbola, milzīgas rokas skulptūras, apskati. Tā ir tik populāra, ka noķert brīdi bez cilvēkiem īsti nav iespējams. Nofotografējam grupas „dienas foto”, kā nu varam, un dodamies prom. Kopumā man šī pilsēta patika vismazāk – tāds Urugvajas Maiami variants. Jau drīz esam nomaļākās vietās, izstaigājamies gar okeāna krastu un apskatām... lasīt vairāk
Rikšiem un aulekšiem
Lai tiktu pie brokastīm, jādodas uz centrālo hosteli. Šeit brokastis ir pieejamas līdz pat 11, mēs arī ierodamies īsi pirms noteiktā laika beigām. Lēnām malkojam kafiju un maizi ar saldo „dulche de leche” (karamelizētu kondensēto pienu) un vērojam, kā aiz loga līst lietus. Ir tāda slinka noskaņa, esam gana „skrējuši” pēdējās dienas, tāpēc, atgriezušies savā... lasīt vairāk
Vienmēr kopā roku rokā Montevideo
Saule kā katru vakaru apzeltī Montevideo pludmales smiltis un pa burzmu piešķir arī mūsu ādai zeltainu mirdzumu, kurā pazūd rievas un krunciņas, raizes un ikdiena. Manas acis saulrietā vienmēr kļūst sūnu zaļas, bet viņa ikdienā pelēcīgās top zilas kā debesis maijā. Viņa rokas ir stiprākas par vēju, kas ik pa laikam brāzmaini pieskaras mugurai un... lasīt vairāk