Rītu sākam ar Punta del Este simbola, milzīgas rokas skulptūras, apskati. Tā ir tik populāra, ka noķert brīdi bez cilvēkiem īsti nav iespējams. Nofotografējam grupas „dienas foto”, kā nu varam, un dodamies prom. Kopumā man šī pilsēta patika vismazāk – tāds Urugvajas Maiami variants.
Jau drīz esam nomaļākās vietās, izstaigājamies gar okeāna krastu un apskatām burvīgu bāku – tās nez kāpēc ir viena no manām vājībām, par ko pārējie mani mazliet apceļ. Dienas vidū piestājam vietā, kur netālu atrodas nacionālais parks vai kaut kas tamlīdzīgs. Novietojam auto stāvvietā un dodamies uz administrācijas ēku. Netālu motoru rūcina liela 4 x 4 mašīna, biļešu pārdevēja saka, ka tā dosies ceļā pēc pāris minūtēm, nākamā ir vairāk kā pēc stundas. Aši nopērkam biļetes un lecam iekšā. Apsēdušies un atvilkuši elpu, spriežam, ka nevienam no mums nav ne jausmas, uz kurieni mēs īsti dodamies. Bet, ja reiz turp kursē šāds transports, gan jau būs, ko redzēt. Iesākumā ceļš ir diezgan garlaicīgs – krūmāji, purvainas pļavas, vēlāk sākas kaut kas mežam līdzīgs. Tad parādās okeāns un lielais braucamrīks vālē tieši pa pludmali – mums brauciens sāk iepatikties.
Gala pietura izrādās esam neliels zvejnieku ciemats Cabo Polonio, kur elektrību ražo vējš un ģeneratori. Dēļ nomaļās atrašanās vietas ciemats lēnām pārvērties par tādu kā hipiju centru – gan jūras krastu izkaisīti nelieli krodziņi un hosteļi visās varavīksnes krāsās, nojumēs pagulēt aicina šūpuļtīkli un piesēst vilina mīksti dīvāni. Mēs paši sevi lamājam par slinkumu – ja būtu par šo vietu zinājuši iepriekš (un kas mums to liedza noskaidrot), noteikti būtu ieplānojuši vismaz vienu nakti šajā miera ostā. Nu neko. Piesēžam mīlīgā terasē uz glāzi alus un baudām to laiku, kas mums ir.
Mirkli pasēdējuši, dodamies pastaigā pa ciemu un pludmali. Vēlme palikt tikai pastiprinās, bet tuvojas saulriets un mums jāatgriežas pie mūsu auto un mantām. Lecam atpakaļ smagajā verķī un kratāmies atpakaļ uz civilizāciju. Jau tumsā iebraucam vienā no pludmales ciematiem, kur esam domājuši lūkot naktsmājas. Brendons stūrē pa ielu, kas ved jūras virzienā, līdz vienā brīdī riteņi sāk griezties uz vietas. Lecam laukā un, izrādās, ka četri pingvīnspēki ir pietiekami, lai atbrīvotu Aisbergu no smilšu gūsta. Izpētām apkaimi, bet neko pārāk izcilu neatrodami, braucam uz nākamo ciematu – tur Brendons ir „pierezervējis” mums visiem vienu istabu hostelī.
Brīdi maldāmies pa Punta del Diablo tumšajām ielām, līdz ciemata vidū atrodam īsto hosteli. Jā, Brendona ziņa ir saņemta, mēs varam palikt. Darbinieks paņem atslēgu saišķi un sāk doties prom pa ielu. Izrādās, mēs nepaliksim šajā ēkā, bet gan citviet. Nu labi. Mēs ejam arvien tuvāk okeānam, līdz puisis nogriežas pie pagalam glaunas viesnīcas un atslēdz tai blakus esošas ēkas durvis. Šobrīd ir nesezona un mums tiek piešķirts vesels hostelis – ar guļamtelpām, atpūtas zāli, terasi – vieniem pašiem. Un – tas atrodas pašā okeāna krastā. Kolīdz darbinieks ir prom, mēs neticīgi saskatāmies – tiešām, tas viss mums par 20 USD no galviņas! Brendon, tu esi ģēnijs, paldies!
29. marts, 145. ceļojuma diena
