Rikšiem un aulekšiem

Lai tiktu pie brokastīm, jādodas uz centrālo hosteli. Šeit brokastis ir pieejamas līdz pat 11, mēs arī ierodamies īsi pirms noteiktā laika beigām. Lēnām malkojam kafiju un maizi ar saldo „dulche de leche” (karamelizētu kondensēto pienu) un vērojam, kā aiz loga līst lietus. Ir tāda slinka noskaņa, esam gana „skrējuši” pēdējās dienas, tāpēc, atgriezušies savā „valstībā”, izbaudām mierīgu dienu – Rafaēls lasa grāmatu, mēs, pārējie, dzīvojamies pa datoru.

Četros pēcpusdienā atkal dodamies uz centrālo hosteli, esam pieteikušies izjādei ar zirgiem. Karims šoreiz izlēmis nepiedalīties, bet pārējie ir gatavi piedzīvojumam. Brendons, kurš, kā jau minēju, ir uzaudzis zirgu fermā, gaidot rikšotājus, pats dīžājas kā jauns kumeļš. Arī Džeimijai un Rafaēlam ir salīdzinoši liela jāšanas pieredze. Atšķirībā no manis. Esmu Latvijā bijusi zirga mugurā reizes trīs, bet visas no tām rātni pastaigājoties pa meža takām. Esmu viegli nobijusies, jo šis solās būt citādāks pasākums.

Pēc divdesmit minūšu gaidīšanas ceļa galā parādās bariņš zirgu ar pavadoni. Kad esam iepazinušies ar Fabianu, viņš iztaujā mūs par līdzšinējo pieredzi, tad brīdi skatās uz katru no mums, lai izvēlētos piemērotāko zirgu. Es tieku pie liela, mazliet iesirma zēna ar zvaigzni pierē, Rosinjo vārdā. Straujākā, balta kumeļa mugurā, uzlec Brendons, mēs šo ķircinām un saucam par princi. Rafaēls tiek pie melna zirga, bet Džeimija pie šokolādes krāsas ķēves ar mazliet negantu raksturu.

Kad visi esam zirgā, Fabians mums katram izsniedz koka zariņu, ar ko pamudināt zirgu, izstāsta, kā zirgs vadāms un sākam lēnītēm soļot ārā no pilsētas. Es jūtos ļoti nestabili. Tik augstu no zemes, kājas šļūk ārā no kāpšļiem, zvalstos no vienas sedlu malas uz otru. Vienā rokā esmu sagrābusi pavadu, ar otru iekrampējusies sedlu malā. Šaumas. Kad tiekam kāpu zonā, Fabiana zirgs sāk vieglu riksi un visi pārējie viņam seko. Jēziņ! Man ir sajūta, ka ķermenī kratās katra šūna un pavisam drīz nonākšu zemē. Savā muļķībā esmu uzkārusi kaklā fotoaparātu, tas sitas gar rokām. Pēc pusstundas palūdzu pauzi – novelku džemperi un ielieku fotoaparātu somā, nu ir mazliet labāk. Pamudināmo kociņu esmu izmetusi jau sen, mans zirgs saprot daudz labāk par mani, ko un kad vajag darīt.

Lēnā garā, skatoties uz citiem un uzdodot jautājumus, esmu mazliet iejutusies. Esam tikuši no kāpām līdz mežam un soļojam koku pavēnī – sajūta kā pasaku mežā. Kad izdodas „noķert ritmu”, nav nemaz tik slikti. Brendons mani uzpasē un ik pa laikam, garām jājot, uzmundrina ar saucieniem, ka man dikti labi sanākot.

Pusceļā ir pauze – piesienam zirgus mežā un apsēžamies pie akmens galda. Fabians izvelk sarkanvīnu un cepumus. Atpūtušies un iestiprinājušies, esam gatavi turpināt ceļu. Fabians ir laipni piekritis atbrīvot mani no mugursomas, to ņemt līdzi bija diezgan muļķīga doma.

Jājam pāri pļavai, kad pirmie zirgi uzņem ātrumu un es pēkšņi jūtu, ka arī mans rumaks iet nevis rikšiem, bet aulēkšiem. Ir bailīgi un aizraujoši vienlaikus. Brendons sagaida manu zirgu un tad pavēl savējam uzņemt ātrumu, mans, protams, seko. Es cenšos nespiegt un iekrampējos sedlos vēl ciešāk.

Tad mēs izjājam pludmalē. Te nu ir plašumi un zirgi, sajutuši to, uzņem vēl ātrāku tempu. Brendons atkal ik pa laikam piejāj blakus kādam no mūsu zirgiem un izaicina viņu skrieties. Tā mēs labu brīdi lēkšojam, apsteidzot cits citu, neticama brīvības sajūta. Vēlāk Karims no Brendona gopro video materiāliem samontē mazu filmiņu. Droši vien, ka pēc mana stāstītā jūs iztēlojāties mūs visus kā kovbojus, pieplakušus zirgu mugurām un lēkšojot kā senās amerikāņu filmās. Kā redzēsiet video, mēs tāpat (izņemot Brendonu) izskatāmies pēc iesācējiem (īpaši es), bet sajūtas bija vienreizējas un tie, kas ir mēģinājuši mācīties jāt, sapratīs.

Kad tiekam līdz kāpām, esam nosvīduši un elsojam – gan paši, gan zirgi. Samīļoju sava sirmā zēna sānu un saprotu, ka tagad viņa mugurā jūtos pilnīgi komfortabli, cik ļoti sajūtas var mainīties dažās stundās. Esmu tikusi galā ar vienām no savām bailēm un tā ir brīnišķīga sajūta. Jau tagad zinu, ka drīzā nākotnē būs nākamā reize zirga mugurā.

Aizvedam zirgus atpakaļ pie hosteļa un ar drusku žēlīgām sejām kāpjam nost, mums gribētos turpināt vēl un vēl. Bet zirgi ir saguruši un mēs jau arī. Parasti man ir drusku bail no zirgiem, bet tagad, kad esam pabijuši kopā, nevaru vien šķirties – bužinu un glaudu savu kumeļu, pateicos par piedzīvojumu.

Mājās nonākuši, mēs kā bērni pilnām mutēm stāstām tētim Karimam, kā mums ir gājis. Šis tik smaida. Mēs vispār daudz aušojamies. Parasti tie, kas sēž pie stūres, ir vecāki, bet pārējie bērni. Dažreiz mūsu „ģimenē” ir mamma un tētis, citreiz esam modernāka ģimene ar diviem tētiem vai divām mammām. „Bērni” parasti gražojas, izsaka vēlmi pēc saldējuma, auksta alus vai kā cita un sūdzas, ka pārējie viņu iekausta. Kad priekšā sēž Brendons ar Džeimiju un esmu aizmugurē ar Karimu un Rafaēlu, man ir pavisam viegli iejusties bērna lomā – liela daļa bērnības pavadīta mašīnā, kaujoties ar diviem brāļiem.

Noskalojuši sviedrus un mirkli atpūtušies, ejam vakariņās. Šovakar ieturēsimies krodziņā, kas pieder itāļu pārim, šīs valsts virtuvē reti nākas vilties. Un arī šoreiz viss ir perfekti – gan pamatēdiens, gan saldais ir pasakaini gardi. Citādi nemaz nevarēja būt – Guna Bazone ir savā dzimšanas dienā vēlējusi man apēst kaut ko garšīgu un zinot viņas gurmāna pieeju, tās nedrīkstēja būt vakariņas ar frī kartupeļiem un „balto mērci”. Pat, tev, Gunīt, būtu garšojusi šī zivs un siera kūka! Paldies un vēlreiz bučas aizgājušajā!

30. marts, 146. ceļojuma diena

3 responses to “Rikšiem un aulekšiem

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s