Place: Kampot

Septiņos no rīta mani un vēl trīs ļautiņus no hosteļa iesēdina tuktukā un aiztransportē līdz kādai no ielām, no kuras atiet autobuss uz Kampotu (beidzot nosaukums, kuru viegli atcerēties). Buss brauc līkumu līkumiem un uz nedaudz vairāk nekā 100 km attālo pilsētu nonāk pēc piecām stundām. Fermas saimnieks Ako un vēl pāris jaunieši mani pacietīgi... lasīt vairāk

Esam nokavējuši diennakts gaišo laiku, lai pagatavotu ko ēdamu, tāpēc šovakar mums ir vakariņas tumsā. Labi, ne gluži. Lapenē ir viena vāra spuldzīte un pie gāzes plīts deg svece. Deimians ierosina, ka vakariņās jānoēd no pilsētas atvestās bagetes, jo līdz rītdienai tās var neizdzīvot. Labi, jaunieši sacep sēnes ar olu un sīpoliem, ko ķellēt iekšā... lasīt vairāk

Tumsa uznāk vienā mirklī. Jaunieši pazūd savā migā skatīties filmu, es sēžu pustumsā viena un nezinu, ko darīt. Ir pārāk tumšs, lai lasītu, pārāk agrs, lai ietu gulēt. Parasti katra brīvā minūte aiziet rakstīšanai, bet dienu jau esmu paspējusi aprakstīt pusdienu pauzē. Kā nebūt izklaidēju sevi ar vecām bildēm datorā un čatoju ar dažiem ekspatiem,... lasīt vairāk

Viss. Izlemts. Es dodos atpakaļ civilizācijā. Lai gan no rīta atkal šī vieta izskatās pasakaini, jo īpaši tāpēc, ka pēc lietus viss ir atdzīvojies, tomēr vakarnakt pieņemtais lēmums nav maināms. Man šķiet, esmu pietiekami rotaļājusies ar risku un ir laiks atzīt, ka neesmu gatava dzīvei “wild wild jungle”. Ņemot vērā manu alerģisko reakciju uz dažādu... lasīt vairāk

Lēnām malkoju rīta kafiju, kad uz letes parādās divi strīpaini kaķīši, kas šeit dzīvo. Pēc brīža uzzinu, ka “kaķīši” īstenībā ir jaguāra mazuļi, kas pieauguši sver pat 16 kilogramus. Un, ko jūs darīsiet, kad “kaķīši” izaugs, interesējos. Nu, palaidīsim brīvībā. Mja, esam diezgan pārsteigti gan par faktu, ka parasts hostelis var tā vienkārši turēt jaguāra... lasīt vairāk