Skudru maize un nakts sajūtas

Stāsti

Esam nokavējuši diennakts gaišo laiku, lai pagatavotu ko ēdamu, tāpēc šovakar mums ir vakariņas tumsā. Labi, ne gluži. Lapenē ir viena vāra spuldzīte un pie gāzes plīts deg svece. Deimians ierosina, ka vakariņās jānoēd no pilsētas atvestās bagetes, jo līdz rītdienai tās var neizdzīvot. Labi, jaunieši sacep sēnes ar olu un sīpoliem, ko ķellēt iekšā maizē, sagriež dārzeņus, apgrauzdē bagetes eļļā un esam gatavi mieloties. Pa visu tumsu redzu, ka mana maize tomēr kustas. Iesākumā šķiet, ka tur ir vien pāris mazas skudriņas, bet, ieskatoties ciešāk, tā faktiski ir skudru maize. Kādu brīdi cenšos izlasīt vairumu ārā, bet tas ir bezcerīgi. Ko darīt, ēst ta gribas. Uzķellēju skudrām pa virsu sautējumu, izdekorēju ar dārzeņiem un loku iekšā proteīnmaizi.

Paēduši vēl drusku patērzējam, bet tad pienāk tas neveiklais  brīdis, kad man jāiet uz savu bungalo. Tā jau ārā ir skaisti – piķa melna tumsa, kurā vizuļo fluoriscējošās vaboles (tādi kā mūsu jāņtārpiņi tikai lidojoši), debesīs miljons zvaigžņu.

Bungalo vēlreiz izkratu matraci, lai pārliecinātos, ka tur neviens mani negaida, tad sabāžu moskītu tīklu gar matrača malām. Brīdi vēl gremdējos telefona nodrošinātajā civilizācijā, tad ar lukturīti izskatu visus pakšus un, neatrazdama neko aizdomīgu, izslēdzu gaismu.

Tumsā viss tikai sākas. Visi džungļi džinkst un san. Labi, štrunts par skaņām, kas notiek tālumā, bet kaut kas čabinās un šņirkstinās tepat pa bungalo. Ko es, cilvēks no ziemeļiem, te daru? Domās kavējos tundrā, priežu mežā, spirdzinošajā dzestrumā. Kas mani dzina uz šādu vietu, kurā jūtos tik nedroši? Bāc, šobrīd es pat gribētu būt ofisā. Rēķinu, cik stundas atlikušas līdz gaismai – baigi daudz. Izskatās, ka kādā brīdī miegs tomēr uzveic domas.

Pamostos no tā, ka man uz plikā un viegli iesvīdušā vēdera uzkrīt kaut kas diezgan liels. Tā kā tas notiek miegā, tad, refleksa vadīta, mēģinu Kaut Ko nosist. Nezinu – vai iesākumā kārtīgi pamostos vai iespiedzos. Biju apņēmusies bez iemesla nekliegt, bet tagad nevaru saprast – iemesls bija vai nē. Trīcošām rokām ieslēdzu mobilajā lukturīti un inspicēju gultu. Šķiet, pirmo reizi dzīvē priecājos, ieraugot prusaku. Man viņi neizsakāmi riebjas, bet tagad, kad tur teorētiski varēja atrasties kas daudz nejaukāks, prusaks šķiet tīri pieņemama izvēle. Pieķeru sevi pie domas, ka man pat nav ierastās panikas un riebuma. Laikam ir brīži, kad tev nav izvēles, ir jātiek galā ar situāciju – un viss. Atrodu vienu no botām un bez ceremonijām izšķaidu nelūgto viesi. Tad uz moskītu tīkla iekšpuses konstatēju vēl vienu draugu, kas, ieraudzījis radinieka likteni, pats aizlaižas. Vēl vienu no sieta ārpuses aizlidinu pret sienu un šis pazūd kādā no daudzajām dēļu šķirbām.

Viss, pie vienas vietas visi taupības režīmi, man vienalga, ko jūs par mani domāsiet, rītdien es tinos. Kāds rītdien? Kolīdz uzausīs pirmā gaisma – mugursoma plecos un laižos pēc iespējas tālāk prom no šejienes. Aizbāžu ar zeķēm dažus lielākos caurumus moskītu tīklā. Ja es būtu insekts, kuram piemīt kaut mazliet ožas, es ne tik vien šim tīklam, bet visam bungalo mestu līkumu.

Ap sešiem lec saule, gaismas parādīšanās ir tik mierinoša. Tomēr tagad arī guļvieta šķiet tīri nekas, nemaz tā negribas no tās līst laukā. Lai gan bijām sarunājuši brokastu kafiju dzert ap septiņiem, satiekamies virtuvē īsi pirms astoņiem. Tagad, dienas gaismā un jauniešu kompānijā, šī vieta šķiet patiešām jauka. Un, ja jau esmu izdzīvojusi vienu nakti, gan jau tas izdosies vēl kādu.

Pāris stundas rušināmies pa dārzu – šobrīd degošākie ir ravēšanas darbi. Cenšos respektēt šejienes labos augus un permakultūras principus, bet ik pa laikam tāpat kaut kas izraujas. Pirms divpadsmitiem metam mieru – saule sāk neciešami cepināt un vēders neciešami kurkstēt.

Korī uzņemas šefpavāra lomu, es palīdzu visu sagatavot. Šodien pusdienās tiek ceptas tādas kā milzīgas kartupeļu pankūkas no sīkos salmiņos sagrieztiem kartupeļiem, sīpoliem, olas un miltiem. Novārām rīsus, sacepam kāpostus ar sēnēm un katram pa olai. Pusdienas sanāk labu labās. Arī šejienes zvēri – divi pieauguši suņi, viens kucēns un viens kaķēns – tā vien dzīvojas ap mūsu lapeni. Noteikti visi ir klāt, kad tiek gatavots ēdiens. Nekad neesmu redzējusi, ka kaķi un suņi ar tādu entuziasmu ēstu rīsus. Ļoti labprāt uzcienātu šos ar ko gardāku, bet mums nekā cita, izņemot dārzeņus, nav. Apsveru iespēju palūgt Ako, lai viņš nākamajā reizē atved kādu suņu-kaķu barību, es iedošu naudu. No otras puses – viņi pie tās pieradīs, kas būs pēc tam. Nezinu, kā pareizāk rīkoties. Īpašas simpātijas man ir pret mazo kaulu kambari kaķa veidolā – sīkā radība man asistē visu dienu – ravējot, rakstot, gatavojot.

Pēc pusdienām ir atpūtas laiks. Es izmazgāju drēbes, kas faktiski uzreiz arī izžūst. Tad mēs ar Korī veicam labiekārtošanas darbus lapenē – izmēžam grīdu un pārvietojam galdu. Es dzeru jau kādu piekto tējas bunduli – šeit aug citronzāle, hibiski, visādas lapas un ziedi, ko likt tējā, esam nopirkuši laimus un ingveru. Šobrīd, piemēram, iet vaļā šitāds skaistums.

_dsf2890

Pirms atkal iestājas tumsa, aizeju uz savu guļvietu un uzmeistaroju dubultu moskītu tīklu – šitam vajadzētu palīdzēt. Vēl pirms tumsas drusku jāpastrādā dārzā un jāuztaisa vakariņas, tad atkal varēs iet baidīties.

  1. gada 29. novembris, 20. diena

Izdevumi:

Kopā – 0 eur

Bilance: – 223 eur

Viens komentārs

  • Kad sanāk izkāpt no džungļiem un sagribas “iziet”, un uzēst kaut ko eiropeiskāku, Kampotas pašā centrā kopā ar citiem ielēdienu stendiem iemitinājusies itāļu ģimenīte (autentiska itāļu kundzīte un viņas dēls), kas gatavo, iespējams, labāko pastu, ko sanācis baudīt.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.