Tumsa uznāk vienā mirklī. Jaunieši pazūd savā migā skatīties filmu, es sēžu pustumsā viena un nezinu, ko darīt. Ir pārāk tumšs, lai lasītu, pārāk agrs, lai ietu gulēt. Parasti katra brīvā minūte aiziet rakstīšanai, bet dienu jau esmu paspējusi aprakstīt pusdienu pauzē.
Kā nebūt izklaidēju sevi ar vecām bildēm datorā un čatoju ar dažiem ekspatiem, kas dzīvo netālu. Kad vienam no viņiem stāstu par saviem pagājušās nakts prusaku piedzīvojumiem un čūsku bailēm, viņš iesaka vairāk piesargāties no simtkājiem – tārpiem, kas izskatās diezgan mīlīgi, bet dzeļ kā dulli.
Par spīti garlaicībai nīkstu kopējā nojumē – te tomēr mazāk bail nekā manā bungalo. Ap astoņiem jaunieši beidz skatīties kino un nāk gatavot vakariņas. Šovakar uzmeistarojam makaronus ar ķiploku mērci – gana vienkārši, bet paēsts ir.
Kad prasu jauniešiem, vai viņi šeit redzējuši simtkājus, Deimians noskurinās – viņam viens esot iekodis, bijušas “asas” izjūtas. Kad paceļu no zemes savu mugursomu, no tās apakšas kaut kas izrāpo – kā tad, tieši viens uzskates līdzeklis. Tagad zināšu, ka no šitiem arī vajag piesargāties.
Nonākusi bungalo, sabāžu dubulto moskīta tīklu zem matrača. Izskatās, ka mans dienas veikums ir gana izdevies – noguļu visu nakti neviena netraucēta.
Pamostos vēlā rītā, esmu kārtīgi izgulējusies, saulīte staigā pa zemes virsu – viss ir labi. Kamēr dzeram rīta kafiju, mums garām paiet šejienes strādnieks ar makšķeri. Mēs šim pakaļ. Strādniekam ne īpaši ķeras, tāpēc pēc brīža šis met nodarbei mieru un atdod makšķeri mums. Korī izmēģinās krietnu brīdi, tomēr neko vairāk par sīkām zivtelēm neizvelk. Labi, iesim strādāt.
Šodien esmu pieķērusies dārzam, kurā aug ananasi, baklažāni un vēl kaut kādi kabačiem līdzīgi objekti. Viena no permakultūras idejām ir tāda, ka zemē saknes un tārpiņi izveidojuši kanālus un visu smuki sagatavojuši augšanai – šo struktūru vajag pēc iespējas mazāk traucēt. Tāpēc nezāles ir vienkārši jānoplūc vai jānogriež, vien īpaši nešpetnās drīkst raut ar visu sakni. Vēl viens princips ir tāds, ka zeme nekad nedrīkst būt kaila – uzreiz pēc “ravēšanas” tā jānomulčē ar tām pašām nezālēm vai kādu citu materiālu, piemēram, lapām uz zariem. Tā nu es cīnos līdz pusdienlaikam ar savu ananasu dobi. Pabeigusi to, eju gatavot.
Nekad neesmu taisījusi ēst lēzenajā Āzijas pannā, bet šodien mēģināšu tajā sacept dārzeņus. Sasmalcinu visu, kas mums pieejams, sasautēju, pievienojot citronzāles saišķi un citas garšvielas. Novārām rīsus, uzsintezējam salātus no kāposta un visādām apkaimes lapām, sagriežam gabaliņos augļus – sanāk tādas pusdienas, ka prieks.
Ierodas arī Ako ar kādu meiteni, kas grib iepazīties ar apstākļiem un izlemt, vai viņa vēlas šeit pastrādāt par brīvprātīgo. Aicinām šos pievienoties maltītei un atbildam uz meitenes jautājumiem par dzīvi un sadzīvi fermā. Pirms abi dodas prom, saku Ako, ka es, visticamāk, beigšu savas gaitas šeit drīzāk nekā man šķita, un nākamajā viņa ierašanās reizē došos uz pilsētu. Izskatās, ka Ako ir dusmīgs, katrā ziņā vismaz nav priecīgs par manu paziņojumu. “Actually it’s not ok and I will charge you for a short term stay”, viņš paziņo.
Par ziedojumu īstermiņa palikšanas gadījumā esmu informēta un tas mani neuztrauc, tomēr nepatīk attieksme jeb veids kādā tas tika paziņots. Ako man arī palīdzēja nodefinēt, kāpēc man dažreiz ir tāda nepatika pret šo īpašību, kas ir diezgan raksturīga vāciešiem – to sauc par knauzerīgumu. Ūdeni no bunduļa drīkst izmantot tikai dzeršanai svaigā veidā, tējai un gatavošanai jāņem lietus ūdens. Gatavošanai vajadzētu izmantot žagarus, nevis tērēt gāzi. Cimdus pēc katras lietošanas reizes jāizmazgā un rūpīgi jāizžāvē, tie ir dārgs materiāls. Un tā joprojām. Var jau to saukt arī par taupību vai ilgtspējīgu resursu izmantošanu, tomēr, ja jūs redzētu lapām pilno lietus ūdeni vai caurumainos cimdus, jūs sliektos piekrist manam viedoklim. Arī vienīgās dārza šķēres ir tādas, ka katrs grieziens beidzas ar to nobloķēšanos. Īsāk sakot, man ir pazudusi motivācija kaut ko šeit darīt.
Līdz tumsai vēl ir kāda stunda, uzlienu bambusa nojumē un druku pajogoju, apsveicu pāris svarīgākos Andrus (vēlreiz visiem sveicieni) un noskatos saulrietu. Pēc tam ķeramies klāt vakariņu pagatavošanai un ēšanai. Šoreiz jaunieši paliek tepat un mums izvēršas tīri jauks vakars – ar dziesmām, ceļojumu stāstiem, jokiem. Ieraudzījusi rāpojot kādu no tārpiem, prasu Korī – vai tas ir labais vai sliktais tārps. Labie nonāk burkā, lai rīt būtu ar ko makšķerēt, sliktos piemeklē vēl skumjāks liktenis. Tārpi sāk nākt nojumē aizvien biežāk un es izsaku minējumu, ka tas uz lietu. Debesīs parādās uzplaiksnījumi un, atvadījusies no Korī un Deimiana, dodos uz savu alu kamēr no debesīm negāžas ūdens straumes.
Pēc vakardienas mierīgās nakts, man ir diezgan optimistisks skats uz dzīvi. Tomēr nolemju inspicēt savu namiņu īpaši rūpīgi – ja radība glābjas no lietus lapenē, tā varētu to darīt arī šeit. Pie griestiem nekā nav, sienas izskatās ok, arī uz grīdas mieriņš. Paceļu matraci, kas tad tur – sagriezis asti gredzenā sēž īsts skorpions. Bez panikas, labi! Tā kā viņš ir sastindzis lukturīša gaismā, saucu jauniešus, lai nāk palīgā noķert radību. Korī ar slotu mēģina padzīt skorpionu līdzenākā vietā, tomēr viņš ir veiklāks par visiem mums un aši pazūd vienā no dēļu šķirbām. Fak. Deimians mani mierina, ka tas esot bijis diezgan neliels eksemplārs un ka pēc divām nedēļām man par šo starpgadījumu nākšot smiekli. Smiekli man varbūt nāks jau rīt, bet šonakt tie nenāk nemaz, jo man te jāguļ.
Bet, ko padarīsi. Izpētu vēlreiz matraci no visām pusēm, izdauzu grīdu, tad sabāžu moskītu tīklu zem matrača īpaši rūpīgi. Tāpat miegs diez ko nenāk. Piedevām sāk arī līt, kas rada drusku mitrumu un jaunu džungļu skaņu kopumu. Manā iztēlē ap bungalo staigā khmeri ar dunčiem, izbadējušies leopardi un traki jenoti. Un, protams, mans draugs skorpions, vicinādams spīles kā ļauns pirāts, zogas atkal augšup pa koka stabiem.
- gada 30. novembris, 21. diena
Izdevumi:
Kopā – 0 eur
Bilance: – 203 eur
