Čomskis un pica civilizācijā

Viss. Izlemts. Es dodos atpakaļ civilizācijā. Lai gan no rīta atkal šī vieta izskatās pasakaini, jo īpaši tāpēc, ka pēc lietus viss ir atdzīvojies, tomēr vakarnakt pieņemtais lēmums nav maināms. Man šķiet, esmu pietiekami rotaļājusies ar risku un ir laiks atzīt, ka neesmu gatava dzīvei “wild wild jungle”. Ņemot vērā manu alerģisko reakciju uz dažādu kukaiņu kodumiem un to, cik tālu no šejienes atrodas jebkāda medicīniskā palīdzība, turpmāka atrašanās džungļos nav vērtējama kā saprātīga.

Ar Korī palīdzību sašķinu līdzņemšanai karija lapas, saplūcu drusku citronzāles un esmu gatava ceļam. Ne bez skumjām atvados no jauniešiem, īpaši Korī, kas ir vienkārši fantastiska būtne. Kaķis, it kā sajutis manus nodomus, šorīt atsakās izkāpt no klēpja. Pirms iziešanas nolieku uz galda vienā kaudzītē bungalo atslēgu un simbolisku ziedojumu Ako par īstermiņa palikšanu. Nekas dižs jau tas nav – 6 USD, tomēr komplekts – bez maksas strādāt, pašam pirkt un gatavot ēdienu, tad vēl piemaksāt, man principiāli šķiet drusku ačgārni. Es katrā ziņā biju sapratusi, ka braucu uz komūnas tipa vietu, kurā tiek nodrošināta uz vietas izaudzēta pārtika. Teorētiski mēs varējām ēst uz vietas izaudzēto, bēda vien tāda, ka nekas lāga ēdams tur neauga.

Otrā kaudzītē nolieku 20 USD ar zīmīti, lai jaunieši nākamajā tirgus reizē nopērk pašiem un šejienes astēm kaut ko gardu. Naudai un pārtikai šeit ir daudz lielāka vērtība nekā pilsētā, kur viss ir pieejams. Atceros, vakar izvilku no Latvijas dzimšanas dienas svinībām pāri palikušos šokolādes gabaliņus – kas tie bija par priekiem un svētkiem. Agnese Biteniece – Čivča man bija uzsaukusi dienu bez komentāriem, atļaujos pāradresēt veltījumu šejieniešiem. Džungļu paldies, Agnese!

_dsf2960

No vienas puses jūtos jocīgi, ejot prom, bet, kolīdz esmu aiz fermas vārtiem, jau priecājos par savu lēmumu. Kā apstiprinājumu tā pareizībai ik pēc pārsimts metriem uz ceļa var novērot kādu nobrauktu čūsku, atrodu arī skorpiona “herbāriju”. Vakar, protams, dzīvā eksemplāra bildēšana nebija ne prātā. Ā, biju iefilmējusi vienu video ar “komandas darbu”, bet nevarēju ielikt ar telefonā pieejamo internetu, te būs.

Braucot man šķita, ka šoseja ir salīdzinoši tuvu, bet tagad pat neesmu pārliecināta, ka eju pareizā virzienā – mazie lauku ceļi kartē neparādās. Kad beidzot pie apvāršņa parādās lielie cementa rūpnīcas torņi, zinu, ka eju pareizi. Nu jau ceļā pavadīta vairāk nekā stunda, kas šajā svelmē ar lielo mugursomu nav nemaz tik maz. Papildus asumiņu piešauj suņi – pie katras mājas ir vismaz viens, bet visbiežāk divi, trīs vai četri – daži no viņiem neizturas pārāk viesmīlīgi. Cilvēki lielākoties smaida un sauc “hello”, tomēr kādi trīs no desmit noraugās ar aizdomām un pat neatņem sveicienu.

Atvairu pāris aizvest gribētājus, bet beigās padodos un kāpju uz motocikla. Biju domājusi, ka šoferītis mani aiztransportēs līdz ceļam, bet, izbraucis uz tā, viņš tikai rāda ar pirktu uz priekšu, es apstiprinu, sakot “Kampot”.

Tieku aizvesta līdz pilsētas pievārtei, tur manam vedējam jānogriežas. Pateicos un apsveru domu pieveikt atlikušo posmu kājām. Bet – ir dienas vidus, līdz centram vēl 3 kilometri. Paceļu roku un drīz vien pietur nākamais motorolleris, kas aizvizina līdz pašam centram. Paldies!

Vienā no daudzajiem kantoriem, kas uz savu roku uzlikuši zīmīti “Tourist information”, pieslēdzos internetam un atrodu palikšanas vietu. Atmetu domu par privātu istabu, tās tomēr ir salīdzinoši dārgākas. Desmit minūšu attālumā ir hostelis ar nosaukumu “Plantācija”, tajā palikšana maksā četrus dolārus. Uz vietas gan darbinieks man norāda uz lažiņām svaigā gaisā un saka, ka tās esot par četriem dolāriem, zem jumta varot gulēt, sākot no pieciem. Labi, lai būtu pieci.

Ieeju īstā dušā, štrunts, ka te ir tikai auksts ūdens un eju pastaigā pa pilsētu. Pirmajā ēstuvē apēdu vistas zupiņu, tad ir spēks parakstīt. Pēc tam apskatu pilsētu, bet neko pārāk diženu te nav ko redzēt. Atceros, ka piecos pēcpusdienā kursē tūristu kuģītis, kas ved skatīties saulrietu un spīdīgās lidojošās vabolītes. Pielieku soli un bez dažām minūtēm piecos esmu pie piestātnes.

Ieņemu ērtu vietu kuģa aizmugurē un vēroju garām slīdošās ainavas. Te nav nekādu lidojošo objektu, var vienkārši atslābt. Pieķeru sevi pie domas – nez ko šobrīd dara Korī un Deimians? Droši vien cenšas izmantot pēdējo gaismu, lai pagatavotu vakariņas, varbūt sēž bambusa nojumē un vēro saulrietu. Lai arī par dižu veiksmi manu džungļu vizīti nenosauksi, tomēr savā ziņā esmu par to priecīga. Joprojām neesmu gatava dalīt mājvietu ar skorpioniem, tomēr manas bailes no džungļiem ir būtiski mazinājušās. Tagad ar daudz lielāku mieru skatos uz visa izmēra skudrām, arī katrs solis zālē, pēc vairāku dienu ravēšanas, vairs nešķiet briesmu pilns.

Esmu arī “izlīgusi” ar Ako. Kad uzrakstīju viņam par skorpionu un to, ka esmu jau pametusi fermu, viņš atbildēja, ka saprotot mani un velējās tikai noskaidrot, vai esmu nomedījusi skorpionu. Izstāstīju, kā mēs trijatā šo medījām, tomēr viņš izrādījās veiklāks un tagad dzīvo bungalo viens.

Kopš Elīze iekomentēja par Kampot centrā pieejamo itāļu ēdienu, man nedod mieru doma par picu. Karoju ar to visu dienu, bet nesekmīgi. Kad pēc izbrauciena ar kuģīti klīstu pa pilsētu, kājas mani aptur kādas itāļu ēstuves priekšā. Pie tās ārā sēž meitene. Vaicāju, vai viņa šeit ir ieturējusies, bet meitene smiedamās atbild, ka šis ir viņas restorāns. Pati domā, ka labākais pilsētā. Labi, lai iet tā pica. Galu galā – jānosvin atgriešanās civilizācijā. Pica tiešām ir pasakaini garšīga un liela arī. Iesākumā domāju, ka tikšu galā labi ja ar pusi, bet kaut kā tomēr apēdas visa. “Nu, kā bija”, itāliete vēlas zināt. Apmierināti māju ar galvu un atzīstu, ka kaut ko tik lielisku sen nebiju ēdusi. Šeit arī īpašniece ar savu šefpavāri.

_dsf3033

Tikmēr ārā sācies lietus. Domāju, vai man vajadzētu to pārlaist pilsētā, tomēr neizskatās, ka tas tik drīz beigsies, tāpēc sasedzu kā varēdama mugursomu ar visiem “dārgumiem” un brienu atpakaļ uz hosteli. Nonākot galā, esmu diezgan izmirkusi. Nu neko, šovakar varēs iztikt bez dušas. Nolaižu moskītu tīklu un izbaudu baltos palagus un drošības sajūtu. Man netraucē ne apkārtējie cilvēki, ne kņada ārpusē – aizmiegu uz skaitli trīs.

2016. gada 1. decembris, 22. diena

Izdevumi:

Nakšņošana – 10 eur

Proviants – 12 eur

Atrakcijas – 5 eur

Citi – 19 eur

Kopā – 46 eur

Bilance: – 229 eur

9 responses to “Čomskis un pica civilizācijā

  1. Āzija ir tāda īpaša vieta, kur daži jēdzieni ir pārprasti. Piemēram, netiek saprasts hosteļa jēdziens – hosteļi mēdz būt dārgāki kā individuālas istabas. Īpaši Taizemē.
    Tad vēl brīvprātīgais darbs – par to bieži ir jāmaksā, lai varētu strādāt kā brīvprātīgais – ieguldīt savu laiku, enerģiju un tad vēl arī naudu, lai varētu brīvprātīgoties. Reizēm tas ir formulēts kā maksa par dzīvošanu. Man neizdevās atrast nevienu vietu, kur NEbūtu jāmaksā, tāpēc uzskatu, ka Tev vēl ir paveicies ar to, ka jāmaksā bija tikai par ēdienu (kaut gan izdevumu aprēķinos Tev neuzrādījās izdevumi par ēšanu, cik atceros).

    • Ēšanas izdevumi bija pirmajā ierašanās dienā, kad ieprikāmies tirgū. Šai vietā ziedojums par palikšanu, kas īsāka par 2 nedēļām, bija 2 USD dienā. Kā jau minēju rakstā – sīkums, tomēr tāpat grūti pieņemt, ka par to, ka strādā bez maksas, tev vēl pašam jāpiemaksā.

      • Tā ir gan, it īpaši, kad zini, ka Eiropā caur brīvprātīgo organizācijām nekas nav jāmaksā, bet vēl saņem kabatas naudu. Bet tici man – 2 USD nav nekas, citur jāmaksā kā par naktsmītni viesu namā ik dienu un vairāk. Brīvprātīgo darbs tajā klimata joslā ir bizness – neko pielikt, neko atņemt. Ir škrobīgi, ka ieguldi savu laiku, enerģiju, varbūt arī zināšanas un iemaņas, bet papildus tam visam vēl arī naudu. It kā tas ir ar ieganstu, ka tu apgūsti tur to lietu, iegūsti pieredzi – vai permakultūra vai kas cits, bet tas ir tikai aizsegs, iegansts, lai dabūtu darbaspēku, kas vēl piemaksā.
        Reāli zinu cilvēkus (un zinu, ka ir tādi projekti – dāžādi – ar ziloņiem vai citiem dzīvniekiem), kas maksā tūkstošus eiro, lai varētu voluntierēties pie orangutaniem vai vēl kur – ar bausli – gūsti pieredzi orangutanu kopšanā vtml. Neslikti, vai ne? :)

      • Zini, ko – kad biju Kambodžā, biju tur vienā hostelī un man piedāvāja darbu viesu namā. Varbūt ir vērts pamēģināt? Tas bija netālu no Krong Kampot. varu aizsūtīt Tev e-pasta adresi cilvēkam, ka sir tā viesu nama raugs, ja gribi

  2. Nevaru izprast kā pilsētā var būt tik tīras ielas(foto-dsf2986), bet nomaļākās vietās- normāli: iepakojumi, pudeles utt(dsf2977).

    • Jā, man arī grūti pieņemt tiešām nenormālo netīrību daudzviet Āzijā un arī citviet. Esmu pat mēģinājusi “pāraudzināt” dažus vietējos, bet viņi nesaprot, par ko es cepos.

      • Jaa, diemzheel kriit aciis ka ir piemeeslots, vinji pat pie savaam maajaaam neviizhjo savaakt drazu. Skumji. Ar laiku jau pierodi un vairs nepieveers tam uzmaniibu. Tik traki kaa Indija Kambodzhjaa noteikti nav.

        Es tik domaaju vai tieshjaam no taa nevar uztaisiit pamatiigu biznesu ar atkritumu paarstraadi? Ja vieteejiem piedavaatu kaadas mazas naudinjas par plastmasas drazu domaaju te nedeeljas laikaa viss buutu tiirs.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s