Rīts ar jaguāriem

Stāsti

Lēnām malkoju rīta kafiju, kad uz letes parādās divi strīpaini kaķīši, kas šeit dzīvo. Pēc brīža uzzinu, ka “kaķīši” īstenībā ir jaguāra mazuļi, kas pieauguši sver pat 16 kilogramus. Un, ko jūs darīsiet, kad “kaķīši” izaugs, interesējos. Nu, palaidīsim brīvībā. Mja, esam diezgan pārsteigti gan par faktu, ka parasts hostelis var tā vienkārši turēt jaguāra mazuļus, gan šaubāmies, vai šādi uzauguši, dzīvnieki spēs izdzīvot brīvībā pašu spēkiem.

No rīta apdaru e-pasta un bloga lietas, tad dodos uz pilsētu. Pa ceļam ieturos vietējā ēstuvē, pasūtot ēdienu, ko visvairāk iecienījuši vietējie. Tieku pie gaļas ar rīsiem un dīvaina paskata zupas, kurā peld ķirbjiem un gurķiem līdzīgi dārzeņi kopā ar zivs gabaliem. Nevarētu teikt, ka garšo labi, bet nav arī pavisam draņķīgi. Interesanti, tā parasti apzīmē šādus ēdienus.

_dsf3055

Vienos dienā, kā norunāts, satiekamies pie informācijas centra ar trim jauniešiem no hosteļa – esam nolēmuši nolīgt kopīgu tuktuku uz Bokor nacionālo parku. Izrādās, ka tuktuki tomēr uz turieni nebrauc, jo nevarot tikt augšā stāvajā kalnā. Labi, sākam medīt taksi. Īpaši lēti to neizdodas sarunāt, bet tāpat maksājam mazāk nekā organizētā tūrē un varam apstāties, kur un cik ilgi vien pašiem iepatīkas.

Šodien laiks ir miglains un, uzbraucot kalnā, velkam mugurā jakas. Nezinu, vai pateicoties sliktajam laikam vai pēcpusdienai, lielākoties visur esam vieni paši. Izstaigājam kalnā esošos pamestos objektus – baznīcu, kazino un citas būves. Diezgan spokaina sajūta. Mēs pat esam priecīgi par miglu, tā piešķir pamestajām celtnēm vēl mistiskāku noskaņu.

Mums pašiem gan ir diezgan priecīgs noskaņojums – holandiešu meitenes ik pa laikam uzdzied, es tērzēju ar austriešu puisi. Pagodās atkal var novērot “apgaismotus” Budas, kā arī fotosesiju, kur kāds “ladyboy” rāda pagalam uzpucētam meitietim, kā pareizi pozēt kamerai.

_dsf3138

Mūsu pēdējā pietura ir ūdenskritums. Tam piekļūstam no augšas un, lai redzētu zemāk notiekošo, jāpieiet klints malai pavisam tuvu. Skats ir glīts un mēs labu laiku fotografējam krītošo ūdeni un cits citu. Laura Bite bija uzsaukusi vienu dienu jau sen senos laikos – lai iet šī! Laura – paldies & paldies!

_dsf3154

Atgriezušies pilsētā, aizejam kopīgās vakariņās. Šovakar izvēlamies eiropeisku ēstuvi, kurā pasūtu jūras velšu amoku – vienu no Kambodžas nacionālajiem ēdieniem. Nezinu kāpēc, bet ārzemnieku ēstuves prot garšīgāk pagatavot arī vietējo ēdienu. Droši vien ne gluži garšīgāk, bet mūsu garšu kārpiņām pierastāk. Katrā ziņā šīs vakariņas garšo ideāli.

Ašā solī atgriežamies hostelī un paspējam uz “laimīgās stundas” pēdējām minūtēm, tas nozīmē, ka alus kauss maksā nevis vienu dolāru, bet 75 centus. Pasūtām pa vienam un turpinām vakara sarunas. Citreiz nespēju vien nobrīnīties par mūsdienu jauniešiem – Hannai un Hesterei ir tikai 18 gadu, bet ar viņām ir daudz interesantāk sarunāties nekā ar vienu otru vienaudzi (gandrīz uzrakstīju vienradzi). Ok, meitenes man grib nodemonstrēt, kas ir īsta holandiešu mūzika. Tāpēc jāliek punkts.

2016. gada 2. decembris, 23. diena

Izdevumi:

Nakšņošana – 5 eur

Proviants – 10 eur

Atrakcijas – 8 eur

Kopā – 23 eur

Bilance: – 232 eur

6 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.