Priekšā nakts džungļos

Septiņos no rīta mani un vēl trīs ļautiņus no hosteļa iesēdina tuktukā un aiztransportē līdz kādai no ielām, no kuras atiet autobuss uz Kampotu (beidzot nosaukums, kuru viegli atcerēties). Buss brauc līkumu līkumiem un uz nedaudz vairāk nekā 100 km attālo pilsētu nonāk pēc piecām stundām.

Fermas saimnieks Ako un vēl pāris jaunieši mani pacietīgi gaida. Atvainojos par kavējumu un dodamies ceļā. Piestājam pie tirgus, lai nopirktu šo to ēdamu – jaunieši mani brīdina, ka fermā uz vietas nekā diža nav, lai parūpējos par provīziju laikus. Esmu mazliet izbrīnīta, jo biju sapratusi, ka braucu uz tādu kā komūnu, kur visi draudzīgi strādā, atpūšas, gatavo ēst. Izrādās, uz vietas mēs būsim tikai trijatā. Pārītis – Korī no Filipīnām un Deimians no Francijas – fermā jau dzīvo kādu mēnesi un apgalvo, ka tur esot diezgan jauki.

Fermas centrālo ēku veido lapene ar nelielu virtuvīti, kuras augšstāvā mitinās Korī un Deimians. Ako man ierāda bungalo metrus 100 tālāk – es gulēšu viena. Cerams. Ako brīdina, ka pirms gulēt iešanas kārtīgi jāapskata griesti un jāpārliecinās, ka pie tiem nav iemitinājusies kāda čūska. Arī skorpioni un vieni no bīstamākajiem zirnekļiem – melnās atraitnes – te mītot. Šīs radības gan parādoties diezgan reti. Un man nav pat guļammaisa, lai gan tas diži neglābtu situāciju. Jā, te ir daudz lielās sarkanās skudras, kas sāpīgi kožot. Jej!

Ūdens ir pieejams dažos kublos un arī dīķī, kurā varot peldēties. Elektrības pieslēgums te nav – cik pa dienu paspēj saražot mazs saules panelis, ar to arī jāiztiek. Vismaz telefona uzlādei pietiek un, tā kā vakar esmu iegādājusies lokālo SIM karti, man pat ir pieejams kājminamais internets.

Kad esmu iekārtojusies bungalo (lasi, ciešāk aiztaisījusi lielo somu, lai tur nesalien visāda mošķība), Ako man izrāda fermu. Vācijā dzimušais saimnieks jau piecpadsmit gadus dzīvo Kambodžā, bet vēl joprojām visus augus nepazīst. Viņš rāda man iepazītos un stāsta, kā kurš pielietojams. Tomēr tāda simprocentīga pārliecība, ka rīt ravējot neizraušu arī kādu labo kultūru, man nav. Latvijā augus pazīstu diezgan labi, bet šeit ir pavisam cita opera.

Iesildoties palīdzam savākt tumerika saknes un karija lapas – Kampotā Ako ir veikals un bārs, kur tiek realizēts fermā izaudzētais. Tuvojoties tumsai, Ako aizbrauc uz pilsētu un mēs paliekam trijatā. Jaunieši jūtas diezgan omulīgi, man pagaidām šķiet aizdomīga jebkura zāles iečaukstēšanās. Jā, nepietiek ar rāpuļiem. Pēdējās dienās, kamēr jaunieši bija pilsētā, fermā paviesojies arī kāds divkājainais un atbrīvojis jauniešus no elektronikas. “Nu, iesākumā mēs gulējām ar āmuriem blakus gultai, bet tagad ir mierīgāk. Izskatās, ka zaglis nāk tikai tad, kad te neviena nav”, jaunieši stāsta vēsā mierā.

Biju domājusi, ka šeit pavadīšu vismaz nedēļu vai pat divas, tomēr pašlaik mana pārliecība ir diezgan sašķobījusies. Bet rīts gudrāks par vakaru (“ja rītdiena pienāks”).

p.s. Urrā, izdevās iedabūt internātu arī datorā, tagad varēsiet baidīties kopā ar mani :).

p.p.s. Ir tik jocīgi sēdēt piķa melnā tumsā, džungļu vidū, vietā bez elektrības pieslēguma un tik un tā spēt ielikt šo bloga ierakstu…

  1. gada 28. novembris, 19. diena

Izdevumi:

Proviants – 12 eur

Transports – 7 eur

Kopā – 19 eur

Bilance: – 243 eur

One response to “Priekšā nakts džungļos

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s