Es sēžu Kijevas Neatkarības laukumā jau kādu stundu. Rihards ar Oleksiju klīst riņķī, bet es esmu piekususi, pūtinu kājas un vēroju cilvēkus – tā vienmēr ir aizraujoša nodarbe. Sīkie sacenšas cits ar citu, lai tiktu augšā pa slīpo objekta pakāpi un kā balvu uztver iespēju apsēsties uz pieminekļa malas, brīdi esot augstāk par citiem. Šeit,... lasīt vairāk
Kategorija: Dzīve
„Zanīt, sasodīts, esmu aizmirsusi nopirkt šampanieti”, viegli saviebusies manī skatās Ausma. Ausma, atšķirībā no daudziem citiem Strazdumuižas iemītniekiem, mazliet redz. Ja uz lapas uzraksta lielus, sarkanus skaitļus, Ausma saredz, kādas dziesmas jāatskaņo. Esam kopā novadījušas neredzīgo ciemata rīta radio raidījumu – Ausma nez kuro reizi, es – pirmo. Man jau šķiet, ka, ja kādam šeit... lasīt vairāk
„Par šo uzzvani man februārī, labi?”, „Satiksimies, satiksimies, bet februārī”, „Aizbraukšu, protams, bet februārī” – šādus tekstus pēdējā pusgada laikā no manis dzirdējis ne viens vien eksemplārs. Laiks kopš pērnā augusta griezies tik strauji, ka tagad jūtos kā izkritusi no karuseļa – galva mazliet reibst joprojām, bet ir laba sajūta, ka zem kājām atrodas cieta... lasīt vairāk
– „Klau, tu šovakar plāno būt uz pasākumu?” zvana Lauris. – „Būšu klāt kā likts”, apstiprinu. – „Klaaaau, a tu negribi tomēr būt guest speakeris? Man viens runātājs netiek.” – „Kāda precīzi bija tēma, atgādini?” – „Nu par to, kā dzīvē darīt to, kas patīk. Kā atrast dzīves aicinājumu. Kā to realizēt. Kaut kā tamlīdzīgi.”... lasīt vairāk
The WordPress.com stats helper monkeys prepared a 2013 annual report for this blog. Here’s an excerpt: The Louvre Museum has 8.5 million visitors per year. This blog was viewed about 200,000 times in 2013. If it were an exhibit at the Louvre Museum, it would take about 9 days for that many people to see... lasīt vairāk
Esmu no tiem, kam gada nogalē patīk uz brītiņu piesēst. Un paskatīties mazliet atpakaļ. Un mazliet uz priekšu. Šai nodarbei piepulcējusies arī tradīcija salikt gada mozaīku no bildēm, ko caurlūkot ar savējiem pie/ap/zem eglītes. No rītdienas sāksies gada finiša spurts, tad nu „atskaitos” tagad. Kad sāku lipināt atmiņās kopā šo gadu, bija skaidrs, kā esmu... lasīt vairāk
Ieripojam piesnigušā autostāvvietā netālu no apskates objekta Līgatnes pusē – Ķūķu klintīm. Esmu jau bijusi šeit vasarā un arī pirms dažām nedēļām, tomēr arī šodien kaut kas vilktin vilka šurp. Stāvvieta ir gandrīz tukša. Gandrīz. Mašīnu un cilvēku nav, bet stāvvietas malā uz vienīgā neapsnigušā laukumiņa – neliela akmens – sēž balts runcis. Izkāpjam, sākam... lasīt vairāk
Paldiesvaldim.lv. Paldies tam, kas šo ideju radīja. Paldies vecākiem par to, ka esmu. Un kas esmu. Paldies par iespēju dzīvot zemē, kur četri vēji četrus gadalaikus dzenā. Paldies par iespēju aizbraukt kurp un kad vēlos. Redzēt klintis un bezdibeņus, palmas un kaktusus, okeānus un salas, virsotnes un alas. Un atkal atgriezties. Par to, ka ir... lasīt vairāk
Tieši pirms nedēļas šajā laikā nesteidzīgi klīdu pa Rīgas ielām. Pēc ilgiem laikiem bijām ar meitenēm iepriekšējā vakarā aizgājušas uz klubiņu un tagad vajadzēja izvēdināt ķermeni un prātu. Tā nu klīstot caur Pokrova kapiem līdz Miera ielai, pēc tam krustu šķērsu izstaigājot centru, iznāca papētīt ēkas un cilvēkus. Šoreiz par pirmajām. Lai arī lielāko dzīves... lasīt vairāk
Atveras durvis, Rihards ieripina savu lielo ceļojumu koferi, apsēžas un noliek manā priekšā 0,5 l Fantas pudelīti. Tukšu. Parasti pēc braucieniem tieku pie kādas šokolādes vai cita kāruma, bet arī šis suvenīrs ir ar garšu. Nejaušības un sakritības, īsāk sakot, stāsta garšu. Lielbritānijas pilsētā Ņūkāstlā, pabeidzis nedēļu garo apmācību ciklu ātrāk kā parasti, Rihards jau... lasīt vairāk
