Esmu no tiem, kam gada nogalē patīk uz brītiņu piesēst. Un paskatīties mazliet atpakaļ. Un mazliet uz priekšu. Šai nodarbei piepulcējusies arī tradīcija salikt gada mozaīku no bildēm, ko caurlūkot ar savējiem pie/ap/zem eglītes. No rītdienas sāksies gada finiša spurts, tad nu „atskaitos” tagad.
Kad sāku lipināt atmiņās kopā šo gadu, bija skaidrs, kā esmu pavadījusi pirmo pusgadu – lēkšojusi pa globusa otru pusi – Austrāliju, Indonēziju, Singapūru un tamlīdzīgi. Pēc tam izgaršojusi, noraudājusi un samīlējusi 900 kilometrus Spānijā, mazliet garām gājusi Portugālei. Un atgriezusies laikā, iegriezusies Krimā.
Bet kas pēc tam? Kur palika otrā gada puse? Darbs, darbs, darbs. Ikdiena.
Tā man šķita. Ka nekas īsti ārpus darba nav eksistējis. Bet, kad sāku likt kopā ārpus ceļojumu foto atmiņas, atklāju, ka arī pa vidu saspringtajam darba ritmam un arī pašā ritmā iekšā rodami gana daudzi atminēties vērti brīži un ļauži.
Tātad. 2013-tajā.
Vagas sasētas un resni patisoni izaudzēti. Burkāni, ķirbji, gurķi un pārējais – gandrīz.
Jāņu vakarā ezera vidū laivā sēdēts un, ēdot viegli saspiedušās sulīgas zemenes, sagaidīts saulriets un draugi krastā atbraucam no dienas klejojumiem.
Saplūktas raudeņu buntes, ugunspuķu buķetes, vīgriežu vīkšķi un pelašķu saišķi.
Ar labiem cilvēkiem pirtī iets – kaimiņos, Rīgas centrā un dziļos laukos, kur zeme un ķermenis līdzīgi elpo.
Pēc smagas pļaušanas un kapu dienas saulrietā pa pliko Rāznā peldēts. Tajā un citos ezeros uz muguras guļot mierīgajā ūdenī debesis pētītas – ar zvaigznēm un bez, ar mākoņiem un bez.
Madonas laukos krūmi sodīti ar sadedzināšanu sārtā un āboli no karstuma vēl kokā izcepušies. Un citi paši pārsprāguši no lepnības vai gatavības. Citi nobūkšķināti zemē. Citi rūpīgi pa vienam lejā nožonglēti. Viens bračka otram bračkam, otrs bračka man, es grozā, grozs mašīnā.
Cik rieta un lēkta izrādes vērotas, neticot, ka kaut kas tāds iespējams, visādas mākoņu izdarības, varavīksnes un citi debesu krāšņumi.
Cik sēnēm galvas nav ripojušas, ai. Vispār tāds apšubeku gads bijis – neviens rudens vakars, kad apskriets ap māju, nav beidzies bez apšubekas. Un aveņu, zemeņu, melleņu, upeņu, brūkleņu, pīlādžu gads arī, kā parasti. Piedod, saldētava. Un šogad tur pievienojušies tādi retumi kā citronliānas (no mammas žoga) un irbenes (no pieRozulas pils drupām).
Daudz telšu naktis bijušas. Jo vairāk telšu naktis, jo bagātāks gads. Ar pērkonu, negaisu, rasu un odiem.
Un cik ugunskuriem ausis nav novītušas no dzirdētā un redzētā. Cik neatbildēti jautājumi, cik ilgas ar dzirkstelēm debesīs uzskrējušas un cik atdzisušas pelnos. Un no rīta nevar atrast. Kā tos kartupeļus, kurus ierušini vakarā. No rīta vienmēr kāds ir pazudis.
Daudz sarunu, īpašu cilvēku. Sen zināmu un tikko satiktu. Uzreiz iemīlētu un pamazām iepazītu. Un mazliet nīstu.
Daudz ceļu. Asfaltētu, putekļainu, taisnu un līku. Eh, man šķiet, ka jau apniku. Rīt jāceļas, lai sāktu gadu mezglā siet. Vēl jāiztur. Mazliet, mazliet.
Diana Alksne
Lielisks ieraksts.