Trip: Central Asia 2014

Bukhāra – padomijas nesabojātā pilsēta
Izejam uz ielas un mūs apņem aukstums. Zēģelē vējš un ir nevis auksti, bet auksti, auksti. Tomēr varonīgi aizejam līdz restorānam blakus mošejām, lai konstatētu, ka tas ir ciet. Citā blakus esošā iestādījumā, kas neizskatās īpaši omulīgs, redz vien tūristu sejas. Toties no pretējā parka skan skaļa mūzika, tur kaut kas notiek. Aizejam joka pēc... lasīt vairāk
Latvieši, kamieļi un nakts jurtā (jeb intuīcija, bļeģ)
Aizejam līdz centrālajam skvēram un mēģinām izzīlēt – kur šeit ir mikroautobusa pietura. Ielas malā jau piesēdušas divas importa sievietes un aprunājušies uzzinām, ka arī viņas gaida mikroautobusu. Kādu laiciņu tāpat vien pļāpājam – sievietes ir no Austrālijas un ceļo ar velosipēdiem. Vienā brīdī Ivars man latviski pauž aizdomas, ka, kopš mēs te stāvam, garām... lasīt vairāk
Bijušu sajūtu konservācijas darbnīca
Paēduši brokastis, atgriežamies savā jurtā un ielienam zem segām pasildīties – mums ir stunda laika līdz ekskursijai. Franču pensionāru gide bija padzirdējusi, ka mēs arī gribam apskatīt Aidara ezeru, un esam uzaicināti pievienoties viņu autobusam. Guļam, skatāmies griestos un uz citām jurtām, kuras rēgojas pa atvērtajām durvīm. Ivars stāsta kādu no daudzajiem ceļa stāstiem. Tāda... lasīt vairāk
Nebūs taču pārāk briesmīgi, vai ne?
Es sāku raizēties par savu uzvedību Uzbekistānā. Man ik pa laikam gribas kādu piekaut – pamatā taksometra šoferus. Arī šoreiz kadrs, kas ved mūs uz Bukhāras dzelzceļa staciju, pie izkāpšanas izliekas, ka summa, kuru nosaucām, ir nevis no abiem, bet no katra no mums. Lai gan jau tā maksājam viņam tūristu cenu. Ivars samaksā, cik... lasīt vairāk
Sūdi un kosmoss
“Zini ko, Ivar”, es saku. “Mēs paši esam lielā mērā vainīgi pie tā, ka cilvēki ceļošanu iztēlojas kā zvilnēšanu saules pielietā pludmalē zem palmas ar kokteiļa glāzi rokā. Vai sastāvošu tikai no skaistiem kalnu un ūdenskritumu skatiem. Un mēs paši – vienmēr smaidīgi, labi izskatāmies. Mums ir jāuztaisa selfijs šeit, šausmīgajā istabā, kad arī skats... lasīt vairāk
Iestrēguši peklē
“Nu, kā gulēji?”, uzdodu Ivaram rīta standartjautājumu. “Ne visai. Vispār esmu riktīgi slims”, viņš paziņo nejauku vēsti. Šis aizcilpo uz aptieku pēc drapēm, es liekos uz otriem sāniem vēl pasnaust. Ap deviņiem jūtos izgulējusies, arī Ivaram zāles drusku līdzējušas – ejam paēst brokastis. Laipna sieviete uzliek mums ierastos cīsiņus un olas, kā arī mazāk ierastos... lasīt vairāk
Robežsargi, apgraizīšana un radiators
– “Ei, celies, celies, wake-up time!”, dzirdu uzmundrinošus saucienus uzreiz pēc acu atvēršanas. Ātri tās atkal aizveru un saku, ka gribu vēl mazliet pagulēt. – “Kāds pagulēt, mēs esam nošņākuši desmit stundas”. – “Nesaki mēs”, nomurminu, “Tu vakar krāci ar tādu entuziasmu, ka gribēju tevi ierakstīt”. – “Ai, piedod, piedod.” Vispār Ivars nav no krācēju... lasīt vairāk
Karabīnes un klusums
– “No kurienes jūs esat?”, atskan jautājums pie brokastu galda. – “Mēs no Latvijas.” – “Un tu?” – “Nu, teorētiski, es arī esmu no Latvijas.” Iļja ir dzimis ebreju ģimenē Jūrmalā un pirmos desmit gadus pavadījis Latvijā, tad pārcēlies uz Izraēlu. Latviski viņš gan zina vien dažus vārdus, toties var nosaukt visas Jūrmalas dzelzceļa stacijas... lasīt vairāk
Kalnu karaliene Datka jeb atvadas Stānām
No Ošas uz Kirgzstānas galvaspilsētu Biškeku lidosim ar lidmašīnu. Tas ir vien pārdesmit dolārus dārgāks prieks nekā zemes transports, toties desmit stundu vietā ceļā pavadīsim pāris. Ļaudis stāsta, ka kalnu pārejā jau ceļu klājot sniegs, un tur var gadīties iestrēgt. Mums galīgi neder kaut kur iestrēgt, jo jau rīt lidojam mājās. Un šo lidojumu mēs... lasīt vairāk
Stānu pēcvārds
„Kāpēc jūs uz šejieni braucat? Te taču nav, ko redzēt!”, šādus un līdzīgus komentārus dzirdējām Stānās ne vienu reizi vien. Jāatzīstas, ka arī paši īpaši krāšņos brīžos – dzerot draņķīgāko kafiju pasaulē, sēdot neticami netīrā viesnīcas istabā vai gaidot kārtējā busiņā, jautājām viens otram – „Kāpēc mēs šobrīd nīkstam šajā pakaļas caurumā, nevis dzeram burvīgu... lasīt vairāk