Latvieši, kamieļi un nakts jurtā (jeb intuīcija, bļeģ)

Aizejam līdz centrālajam skvēram un mēģinām izzīlēt – kur šeit ir mikroautobusa pietura. Ielas malā jau piesēdušas divas importa sievietes un aprunājušies uzzinām, ka arī viņas gaida mikroautobusu. Kādu laiciņu tāpat vien pļāpājam – sievietes ir no Austrālijas un ceļo ar velosipēdiem. Vienā brīdī Ivars man latviski pauž aizdomas, ka, kopš mēs te stāvam, garām nav pabraukusi neviena mašīna. Tas, viņaprāt, ir aizdomīgi un varbūt mums vajadzētu kaut kur paieties.

Pēkšņi vecākā sieviete ar akcentu, bet skaidrā latviešu valodā mums jautā: “Vai jūs esat latvieši?” Izrādās, ka arī Astrīdas vecāki tādi ir un viņa saprot mūs. Kādu brīdi jautājums par mikroautobusu top sekundārs. Esam tik priecīgi par šo nejaušo atklājumu, ka iztaujājam viens otru labu brīdi. Tā kā Astrīda ir no Melburnas, kur viesojos pērn un satiku krietnu bariņu vietējos latviešus, bet Ivars kādu laiku ir dzīvojis Sidnejā – esmu pārliecināta, ka vēl brīdi pļāpājot, arī līdz kopīgiem paziņām būtu tikuši.

Izrunājušies visi kopā dodamies meklēt transportu. Izrādās, ka vecajā vietā mēs būtu ātrāk sagaidījuši Pastaro dienu – ceļš ir bloķēts. Aiz barjeras gan viss notiek un, novēlējuši viens otram laimīgu ceļu, kāpjam katrs savā taksī.

Mēs ar Ivaru braucam uz autoostu – mūsu šodienas mērķis ir izbraukt ārā no pilsētas un apskatīt lielo Aidara ezeru, kas atrodas aptuveni 200 km no Bukhāras. Autoostā taksis mūs ir ar mieru aizvest līdz nākamajai pilsētai par 200 000 somiem. Paldies, par šo naudu viņš var kaut kur citur doties. Brauksim ar autobusu par 15 000. “Pēc cik ilga laika aties autobuss?”, vaicājam šoferim. Viņš apgalvo, ka pēc 20 minūtēm, pusstundas. “Tātad pēc stundas”, mēs esam vienisprātis un ejam dzert tēju.

Pasūtām zaļo tēju un samsu. Tos atnes runātīga sieva un, uzzinājusi, ka esam no Latvijas, uzskata par savu pienākumu divos teikumos izklāstīt savas brāļa sievas, kas esot no Igaunijas, dzīvesstāstu. Iemīlējās uzbekā, apprecējās. Četrus bērnus uzaudzināja. Vispār piedzima seši, bet divi nomira. Viņa ģērbās biksēs un viņai bija spēks lielajā krāsnī mīklas plāceņu mest un ļepjoškas izcept. Tad izšķīrās un ar visiem bērniem aizbrauca atpakaļ uz Igauniju. Vot tak.

Ieturējušies kāpjam autobusā pēc minūtēm 40 un tas atiet precīzi pēc stundas – kā bijām prognozējuši. Ar to gan viss nav galā – krietnu brīdi masīvais braucamrīks netiek ārā no autoostas, tad ieperas sastrēgumā. Pilsētā nonākam vēl pēc pāris stundām, tur atrodam mikroautobusu uz nākamo pieturas punktu Nurotu. Ceļā uz to mūs aptur ceļu policija. Pēc pauzes šoferim braucamais nelec. Ko tur daudz – divi priekšā sēdošie pasažieri aiziet iestumt, šoferis pats ar pastumj, tad lec iekšā, liek robā un viss notiek. Labi, ka mūs apturēja kalna galā, nevis citviet.

Izkāpjam pie Nurotas tirgus un ejam prasīt vietējiem – kā tikt uz ezeru. Viņi sazvana kādu šoferi, kad viņš atbrauc, tad šie savā starpā diskutē, kur mums vajadzētu braukt. Būtībā mums ir tikai viens nopietns kritērijs – mēs šonakt gribam nakšņot jurtā. Vīri ne visai labi runā krieviski, bet šķiet, ka attapīgākais mūsu vēlmi ir sapratis. Nelaimīgā kārtā mūsu potenciālo šoferi nevar pieskaitīt attapīgo kārtai. Mums abiem šis uzreiz neiepatīkas, bet citas iespējas mums īsti nav.

Man ļoti sakārojas vīnogas un uz brīdi atstāju večus diskutējam un aizskrienu līdz blakus tirgum. Ieeju nelielajā paviljonā un tas vienlaicīgi pamirst un atdzīvojas. Biju aizmirsusi, ka esmu eksotiska suga. “Meitenīt, ko vēlaties. Kā sauc? Vai esat precējusies? No kurienes?…” Uz ātrāko nopērku vīnogas pie tuvākā pārdevēja un mūku atpakaļ zem Ivara vairoga. Šis ir vienīgais aspekts, kur viņš man ir vairāk nepieciešams nekā otrādāk. Uz vienu ceļojošu vīrieti visi skatās vēl kā uz puslīdz saprātīgu būtni, bet viena ceļojoša sieviete viņiem ir nesagremojama parādība. Tikai tagad, tik pēkšņi saņēmusi šīs uzmācīgās uzmanības koncentrātu, sajutu, cik daudz relaksētāk varu pārvietoties pēdējas dienas, kopš ceļoju ar Ivaru. Pārējās lietas mums abpusēji izdevīgas – izdevumu dalīšana, ierēkšana, vietējo vai situācijas izlamāšana, drošība darīt dullākas lietas.

Atgriežoties veči neko īpaši gudrāku nav izsprieduši. Labi, novienojamies, ka šoferis par 50 000 aizvedīs mūs līdz kādai palikšanas vietai pie ezera. Pirms kāpjam auto, gribas nopirkt nelielu arbūzu vakaram. Ivars izvēlas tādu arbūza bērniņu un mēs prasām saimniekam – “Cik?”. “Ai,” viņš atmet ar roku, “Padarok!”. Pateicamies un laižam uz ezeru.

Kolīdz sākam braukt, mūsu “intuīcija, bļeģ” apstiprinās pēc pirmajiem kilometriem – kolosālais šoferis taurē visām dzīvām radībām, runā pa telefonu, bet, kad nerunā, uzgriež mega skaļu elektronisko mūziku. Kad esam ārā no pilsētas mēs visi lidojam mazajā un vecajā konservu bundžā uz 130 km/h. Ceļš nav diez ko labs un katru nākamo bedri sagaidu, iekrampējusies sēdeklī. Sēžu priekšā, bet tāds sīkums kā drošības josta pasažiera pusē neeksistē. Šoferim eksistē, bet diez vai konkrētais kadrs ir dzirdējis par tās pielietošanas mērķi.

Šādi kratāmies pa vientuļo šoseju līdz kādam krustojumam, kur ieraugām cerīgu ceļa norādi “Aidar yurt camp”. Tomēr mūsu intelektuālis griež uz otru pusi un prasa kādam krieviski runājošam pārim ceļu uz starptautisku viesnīcu. Jēziņ. Es paralēli jautāju šiem, vai tā jurtu nometne ir tālu. Nē, tepat vien esot. Šoferis vēl brīdi stīvējas, ka nezinot ceļu, bet mēs viņam liekam braukt tieši turp. Jurtu nometne ir redzama jau no ceļa un drīz piestājam pie pašas nometnes durvīm. Mūs mazliet skumdina, ka šeit jau priekšā stāv lielais tūristu autobuss, bet nu štrunts – jurtas šeit ir un tas ir galvenais.

Noskaidrojuši, ka kopā ar visu ēdināšanu un kamieļu izjādi palikšana šeit maksā 40 dolārus no galviņas, aši piekrītam. Uz ātro mēģinām saprast, vai pastāv kāda cita iespēja tikt no šejienes prom rīt, tomēr izskatās, ka tādas nav. Negribīgi novienojamies, ka tas pats šoferis atbrauks pēc mums rīt 12.

Tomēr no šī brīža mums sāk patikt dzīve. Jurta ir ļoti mājīga. Nolikuši somas, dodamies pie kamieļiem. Mēs kopumā neesam tādu izteikti tūristisku atrakciju cienītāji, bet dzīvnieki izskatās gana kopti un veselīgi – lai iet, mēģināsim pajāt. Grūtākais visā procesā ir uzkāpšana un nokāpšana, bet pati rāmā izjāde ir tīrais prieks. Starp diviem kupriem var sēdēt kā uz Harley Davidson – ērti un droši. Katrā ziņā uz zirga sajūta ir nestabilāka. Izmetam nelielu lociņu pa stepi, safocēšamies kopā un sataisām pašiņus. Tad laižam kamieļus brīvsolī un dodamies garākā pastaigā ar pašu kājām. Mūs brīdina rūpīgi sekot, kurp iesim – jau aiz pāris pauguriem jurtas neredz un stepe visur izskatās vienāda.

Mēs ejam pa ceļu, vērojot stepes pauguriņus saulrietā. Ik pa laikam ceļu šķērso kāda aša vabole, bet pa malām skraida žurkām līdzīgie dzīvnieciņi. Jā, tā ir taisnība – pēc pārdesmit minūtēm visa apkaime izskatās līdzīga, mūsu orientieris ir ceļš. (Un gps somā). Saule tuvojas horizontam un nolemjam, ka laiks griezties māju virzienā – drīz paliks auksti un gribas tikt galā pa gaismu. Vēl tikai uzrāpjamies tuvākajā kāpā un veramies apkārt. Otrpus kāpai redzami kapi, bet visur citur, cik tālu sniedzas skats – stepe, stepe, stepe. Atceļā vēl redzam kā gani uz moča pīpinot dzen mājup aitu baru.

Jau tuvojamies jurtām un spriežam, ka šovakar prasās kādu fufciku, varētu autobusa grupai – franču pensionāriem kaut ko izprasīt. Nonākam pie loģiska secinājuma, ka diezin vai mums te tuksneša vidū spīd kāds šņabīts. Neatceros – vai tikai nodomāju, vai tomēr pateicu skaļi, ka kosmosu nekad nevajag par zemu novērtēt.

Nospriežam arī, ka tūristu autobuss, par kuru sākumā nebijām priecīgi, patiesībā ir laba zīme. Šī nometne tāpēc ir vaļā, viņiem ir sagādāta pārtika, kas pietiks arī mums, vakarā būšot vietējais dziedātājs, kas diez vai ko čīgātu diviem dīkdieņiem no Latvijas. Apsēžamies pagalma vidū pie franču pensionāriem, bet neko vairāk par smaidiem nevaram sakomunicēt – viņi parlē tikai savā mēlē, kuru neviens no mums nepārvalda. Paliek vēsi un Ivars ierosina aiziet uz ķēķa pusi un palūgt tēju.

Tur jau sēž autobusa šoferi un, uzzinājuši mūsu vēlēšanos, aicina tik sēsties nost – tūlīt sagādāšot tēju. Un sagādā. Tēju. Tad uzkodas, maizi, mērcīti. Un nez no kurienes uzrodas pusstopiņš. Mēs ar Ivaru saskatāmies. Ha. Tomēr. Pirmo tostu paceļam par iepazīšanos, bet otro, kuru jāsaka mūsu pusei, es saku, kā ir – “Paldies kosmosam, kas mūs pie jums atveda, ka varam šeit tagad būt un baudīt jūsu viesmīlību”. Ivars droši vien domās to pašu rezumē īsāk – “intuīcija, bļeģ”. Kad vakar teicu Ivaram, ka nevaru izdomāt bloga ieraksta nosaukumu, viņš man piedāvāja tieši to. Teicu, ka tā kā mana mamma lasa šo blogu, tad tomēr nelikšu, kā arī tajā brīdī man šis vārdu savirknējums vēl nebija iepaticies. Bet nu jau šis teiciens sāk folklorizēties un arvien labāk raksturot mūsu ceļojumu.

Esam tikko nokopuši pusstopu, kad jāiet vakariņās. Tur galdi lūzt no salātiem, uzkodām, tiek nesti vairāku veidu plovi. Un uz katra galda mīt vēl viens pusstops. Mēs turpinām mūsu vakarēšanu jautro šoferu pulciņā un palēnām nokopjam arī otro šņabīti. Nu jau visiem ir silti un priecīgi.

Pēc vakariņām visi tiek aicināti ap ugunskuru, pie kura vietējais dziesminieks spēlē un dzied – pirmās dziesmas ir par mīlestību un tās ir skumjas. Vēlāk ritmi top ašāki, bet līdz dejām tomēr šī publika nepavelk. Ar aplausiem pateikušies par priekšnesumu, vēl mirkli vakarējam ugunskura siltumā. Man, kā parasti, uguns un alkohola kombinācija atver dziedāšanas čakru un es klusītēm bubinu skumjās latviešu dziesmas. Vienai no tām arī Ivars zina vārdus un mēs laikam kļūstam drusku skaļāki. Vienā brīdī francūži apklust, bet arī mēs sakautrējamies. Vismaz es nejūtos gatava publiskai performancei. Francūži lēnām izklīst un pēc brīža arī mēs šļūcam savas jurtas virzienā. Nakts ir vēsa, bet ielienot guļammaisā un apsedzoties ar divām biezajām segām, ir omulīgi. Vēl aizmiegot nosūtu kosmosam pateicības domu par šodienu. Un – lai dzīvo intuīcija (bļeģ).

One response to “Latvieši, kamieļi un nakts jurtā (jeb intuīcija, bļeģ)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s