No rīta ar vieglu nokavēšanos sēžamies uz Fēliksa motorollera un braucam uz vietu, no kuras atiet autobuss uz lidostu. Tikko beidzis līt, ir silts, koki smaržo un Barselona mostas jaunai darba nedēļai. Nav nekā labāka, kā uz motorollera traukties pa slapjajām ielām un vēl uz atvadām ieelpot Eiropas pilsētas smaržu. „Muchas gracias”, bučas uz abiem... lasīt vairāk
Kategorija: Stāsti
Atkal ceļā mēs :)
Izkāpjot Barselonas centā, es neskatos kartē. Lai arī Fēliksa dzīvokļa atrašanās vieta manā atmiņā ir miglā tīta, eju pēc čuja un man ir absolūti pareiza virziena sajūta. Kaut kas ir tajā Barselonas gaisā – vai dēļ siltuma (te joprojām vairāk kā + 20), spāņu valodas bezbēdīgajām čalām, no katras kafejnīcas nākošajām kārdinošajām tapu smaržām vai... lasīt vairāk
Tā. Noslēdzot šī ceļojuma ievad-triloģiju, parunāsim par naudu. No kā es ceļošu? Kā parasti – no iekrājumiem. Bet, tā kā šis tagad ir ilgtermiņa pasākums, tad man būs jāsāk vēl nopietnāk domāt par divām šanām: taupīšanu un pelnīšanu. Runājot par pirmo – esmu iztēlojusies, ka mans dienas budžets būs 20 eiro (vai rupji rēķinot 25... lasīt vairāk
Pašlaik uzvilkts ar zīmuli uz globusa – tāds ir mans maršruts. Bet kopējais mērķis ir apmeklēt visas Centrālās un Dienvidamerikas valstis, kas ir ikurāti 32. Pēc Stānu ceļojuma, Ivara iedvesmota, es beidzot savilku galus un noskaidroju, cik valstīs esmu bijusi es pati – izrādās, ka līdz šim manā kontā ir 52 robežu šķērsojumi. Protams, valstu... lasīt vairāk
Droši vien, lielākā daļa no jums, izlasot šādu virsrakstu, nogroza galvu, pie sevis nomurminot retorisku jautājumu – „Nez ko tad tu visu laiku līdz šim darīji?”. Jā, es ceļoju, bet ne gluži tā, kā sapņoju. Pirms sava pirmā ceļojuma dzēru tēju ar vienu puisi, Dmitriju, kas bija ceļojis vairākus gadus un viņš man toreiz sacīja,... lasīt vairāk
„Kāpēc jūs uz šejieni braucat? Te taču nav, ko redzēt!”, šādus un līdzīgus komentārus dzirdējām Stānās ne vienu reizi vien. Jāatzīstas, ka arī paši īpaši krāšņos brīžos – dzerot draņķīgāko kafiju pasaulē, sēdot neticami netīrā viesnīcas istabā vai gaidot kārtējā busiņā, jautājām viens otram – „Kāpēc mēs šobrīd nīkstam šajā pakaļas caurumā, nevis dzeram burvīgu... lasīt vairāk
No Ošas uz Kirgzstānas galvaspilsētu Biškeku lidosim ar lidmašīnu. Tas ir vien pārdesmit dolārus dārgāks prieks nekā zemes transports, toties desmit stundu vietā ceļā pavadīsim pāris. Ļaudis stāsta, ka kalnu pārejā jau ceļu klājot sniegs, un tur var gadīties iestrēgt. Mums galīgi neder kaut kur iestrēgt, jo jau rīt lidojam mājās. Un šo lidojumu mēs... lasīt vairāk
– “No kurienes jūs esat?”, atskan jautājums pie brokastu galda. – “Mēs no Latvijas.” – “Un tu?” – “Nu, teorētiski, es arī esmu no Latvijas.” Iļja ir dzimis ebreju ģimenē Jūrmalā un pirmos desmit gadus pavadījis Latvijā, tad pārcēlies uz Izraēlu. Latviski viņš gan zina vien dažus vārdus, toties var nosaukt visas Jūrmalas dzelzceļa stacijas... lasīt vairāk
– “Ei, celies, celies, wake-up time!”, dzirdu uzmundrinošus saucienus uzreiz pēc acu atvēršanas. Ātri tās atkal aizveru un saku, ka gribu vēl mazliet pagulēt. – “Kāds pagulēt, mēs esam nošņākuši desmit stundas”. – “Nesaki mēs”, nomurminu, “Tu vakar krāci ar tādu entuziasmu, ka gribēju tevi ierakstīt”. – “Ai, piedod, piedod.” Vispār Ivars nav no krācēju... lasīt vairāk
“Nu, kā gulēji?”, uzdodu Ivaram rīta standartjautājumu. “Ne visai. Vispār esmu riktīgi slims”, viņš paziņo nejauku vēsti. Šis aizcilpo uz aptieku pēc drapēm, es liekos uz otriem sāniem vēl pasnaust. Ap deviņiem jūtos izgulējusies, arī Ivaram zāles drusku līdzējušas – ejam paēst brokastis. Laipna sieviete uzliek mums ierastos cīsiņus un olas, kā arī mazāk ierastos... lasīt vairāk