Blog

Nu, ko lai saka: cita gulēšana, kad esi tuvāk zemei. Man netraucēja pat istabas biedra krākšana, par ko pārējie no rīta bola acis un sūkstās. Vēl arī visi ir dikti sakosti, arī šeit ir diezgan nikni odi (cerams, odi). Mani, kā par brīnumu, šie likuši mierā. Protams, arī uz mana ķermeņa ir pāris pietūkumi un... lasīt vairāk

Stāvu tumsā pie hosteļa durvīm, kuras atvērt pēc trešā zvana neviens negrasās, un domāju, ko darīt. Neciešami gribas čurāt un gulēt, bet nevar tikt ne pie viena, ne otra risinājuma. Plus, šis ir brīdis, kad man ir beidzies interneta pieslēgums, kas nav īpaši palīdzoši. Pēc laiciņa pievienojas kaķis, kurš tikpat izmisīgi hipnotizē aizslēgtās durvis. Vēl... lasīt vairāk

Par spīti naksnīgajiem trokšņotājiem, pamostos pirms septiņiem un pirms modinātāja. Jūtos lieliski izgulējusies un gatava dienai. Esmu jau visas mantas salikusi tā, lai varētu iespējami ātri izslīdēt no istabas, tomēr tas nav nepieciešams, jo vairāki istabas biedri jau ir modušies. Ieeju dušā, pagatavoju brokastis no vakar tirgū sapirktajiem labumiem un esmu gatava doties. Nolieku lielo... lasīt vairāk

Autobusa salonā iedegas gaisma un pasažieri, no kuriem lielais vairums ir bālģīmji, samiegojušies skatās cits un citu, lai saprastu, vai tiešām esam atbraukuši. Šoreiz man izdevās saklausīt neskaidro balsi mikrofonā un esmu pārliecināta, ka šī ir autobusa gala pietura – Palenque. Drošs paliek nedrošs, iemetu vēl acis kartē – tik tiešām esam klāt. Līdz šim... lasīt vairāk

Viesnīcā (kā jau viesnīcā) dod diezgan gardas brokastis. Padzeru kafiju, uzēdu omleti, augļus un jogurtu, un dodos krāmēt somas, lai izrakstītos. Nolieku lielo somu pie viesnīcas darbiniekiem un sēžos mikriņā, kas mūs vedīs Sumedero kanjonu lūkoties. Pēc manis ir vēl viena pietura, kurā iekāpj pēdējie dalībnieki. Viena no meitenēm smaida un apsēžas man blakus. Ar... lasīt vairāk

San Cristobal de las Casas iebraucu īsi pēc deviņiem rītā. Iesākumā šķita, ka naktī negulēšu nemaz, jo autobuss kā jau autobuss – kratījās un raustījās visos līkumos, bet finālā kādā brīdī tomēr izdevās iemigt. Esmu nolēmusi līdz viesnīcai braukt ar taksi, bet, kamēr saprotu, kurā virzienā man jādodas, deguna priekšā apstājas kolektivo un par 8... lasīt vairāk

Tūlīt kāpšu autobusā, lai visu nakti čunčinātu uz San Cristobal de las Casas. Nepatīk man braukt naktīs, bet dienas autobusu vienkārši nav (vai arī nemāku tos atrast). Arī ar biļešu rezervāciju vienā no viņu populārākajām autobusu kompānijām man galīgi neiet – viņu mājas lapa neņem pretī nevienu no manām maksājumu kartēm. Vienīgais ceļš, kā varu... lasīt vairāk

Esmu augšā jau septiņos, ieeju aukstā dušā (siltais ūdens joprojām nav redzēts) un dodos uz pilsētas centru. Apvaicājusies policistiem, kur atrodas ēdamlietu tirgus, dodos turp ieturēt brokastis. Par spīti agrajam rītam, ļaudis stumj aiz vaiga karbonādes un uzdzer alu. Es krietnu brīdi klīstu gar stendiem un neko no tā, ko redzu uz citu ļaužu šķīvjiem,... lasīt vairāk

Cenšos no rīta darboties klusām, lai nepamodinātu manas istabas biedrenes. Kundze, kas atbild par hosteli, vakar ar lielu lepnumu paziņoja, ka viņiem esot karstais ūdens. Kā lai to pasaka – duša nav ledusauksta, bet par karstu ūdeni es to vis nesauktu. Nomazgājusies un sakrāmējusies ceļam, dodos uz centru. Vēl īsti nezinu, vai šodienu pavadīšu iepazīstot... lasīt vairāk

Vakar iemiegot nodomāju – ja visi vakari būtu tādi kā šie, kad tad es rakstītu? Kreņķi gan neķeru, jo zinu, ka šodien šai nodarbei laiks būs atliku likām. No Pueblas līdz Oaxacai ir piecu stundu brauciens, varēšu norakstīties līka. Brokastīs apēdu vakardienas asumus, šķiet, pa nakti tie vēl vairāk savilkušies niknuma. Mirkli padarbojusies internetā –... lasīt vairāk