Pirmā ziņa, ko izlasu no rīta telefonā, ir, ka mans autobuss, kuram 8:40 bija jādodas uz Kankūnu, tomēr būšot 9:10. Nu labi. Saprotu, ka šoreiz esmu Playa del Carmen aplūkojusi tikai caurskrienot, bet toties Kankūnai būs teju pilna diena.
Kankūnā esmu rezervējusi hosteli, kura aprakstā minēts, ka tas atrodas netālu no ADO autobusu termināla. Tas vienmēr ir parocīgi, ja ar lielo somu nav tālu jāiet. Šī iemesla dēļ esmu jau rezervējusi ADO biļeti, lai gan zinu, ka uz Kankūnu iet arī daudzi kolektivo. Arī šeit, netālu no manām naktsmājām, kartē atzīmēta autobusa ikona ar ADO simbolu, ko, protams, uztveru, kā vietu, no kurienes kursē šie autobusi. Nonākusi tur, uzzinu, ka ne viss ir tā, kā izskatās. Šis ir kaut kāds depo, līdz tūristu terminālim vēl ir kilometrs, bet līdz tam, no kura es esmu nopirkusi biļeti, teju pusotrs. Esmu izgājusi ar pamatīgu laika rezervi, kas tagad lieti noder, lai aizčāpotu līdz īstajam terminālim.
Tur viss norit gludi un drīz jau esmu ceļā uz Kankūnu. Lai arī kā cenšos vērst acis uz ainavu aiz loga, pa televizoru rāda kaut kādu šausmeni, un gribot negribot pievēršos tai. Tā nu esmu redzējusi filmu bez sākuma un beigām, īso braucienu īpatnība.
Hostelis patiešām ir desmit minūšu gājiena attālumā no autoostas. Piereģistrējos, nolieku somu un dodos taisnā ceļā uz Puerto Juarez – tas ir man tuvākais punkts, no kura atiet prāmji uz Isla Mujeres jeb Sieviešu salu. Nopērku biļeti, rindā patērzēju ar meiteni no Vācijas, kuru redzēju mūsu hostelī, tad jau klāt ir prāmis, kurš divdesmit minūtēs aizved līdz salai. Ja es būtu tikko ieradusies Meksikā un šī būtu mana pirmā pludmale, es būtu sajūsmā – dzidrs un tirkīzzils ūdens, balts smilšu pūderis un koši zaļas palmas. Tomēr esmu pludmaļu izlutināta un man šeit ir pārāk daudz cilvēku.
Klīstu pa pludmali un salas ieliņām līdz brīdim, kad telefonā pienāk paziņojums no Kiwi, caur kuriem esmu rezervējusi savu rītdienas braucienu – lidmašīnas biļeti no Kankūnas līdz Tihuanai un pēc tam autobusa biļeti no Tihuanas līdz Losandželosai. Viņi raksta, ka diemžēl nav varējuši reģistrēt manu lidojumu un lai es to darot pa tiešo aviosabiedrības mājas lapā. Nu labi. Palūdzu kāda bāra darbiniekiem wifi paroli raitākam internetam un cenšos to izdarīt. Lai reģistrētos, nepieciešams ievadīt uzvārdu un rezervācijas numuru, ar kuru ir problēmiņa. Tas sastāv no deviņu ciparu kombinācijas, bet aviosabiedrības mājas lapā var ievadīt sešus ciparus. Izmēģinos visādi, meklēju kādu citu kodu, bet neko vairāk par lidojuma numuru neredzu. Saķeru kreņķi un rakstu Kiwi helpdeskam par šo lietu. Un, kas zina, vai vispār tā biļete eksistē, kas tik nav dzirdēts par starpniekservisiem. Īsāk sakot, mana interese par palmām, okeānu vai pusdienām ir līdzvērtīga nullei.
Dodos atpakaļ uz prāmja piestātni, parādu biļeti sievietei, kas stāv pie kontroles prāmim, kuram jāatiet 14:30, viņa mani aizsūta uz citiem vārtiem, kur prāmja izbraukšana plānota 14:45. Apsēžos un galvā virpuļo visas iespējamās domas par to, kā es šeit iestrēgstu. Labi, pārskatīšu vēlreiz tos visus desmit e-pastus, ko Kiwi man sasūtījis, tāpat jānīkst terminālī. Un, rūpīgāk ieskatoties vienā no dokumentiem, tiešām atrodu ciparu kombināciju, kas izskatās pēc lidojuma, nevis kopējā pasūtījuma numura. Ievadu to Volaris aplikācijā un, voila, iekāpšanas karte rokā! Diena atkal atgūst krāsas. Nu ko, drāmas karaliene. Pati izdomā problēmas, pati atrisina. Uzrakstu Kiwi helpdeskam, ka viss kārtībā, un turpinu gaidīt prāmi ar interesi par dzīvi un apkārtni.
Cilvēku rinda sāk iekāpšanu un es vēršos pie kontrolieres, prasot, vai prāmis brauc uz Puerto Juarez. Nē, tas esot no citiem vārtiem, šis ejot uz Turtle Bay, kas atrodas viesnīcu zonā. Tā, tas nozīmē, ka 14:30 prāmis jau ir aizgājis, bet nākamais būs pēc vairāk nekā stundas. Ai, braukšu ar šo, gan jau kaut kā tikšu atpakaļ uz centru. “Esi droša?”, biļešu kontroliere vēl pārvaicā. Jā, pilnībā!
Nosēžos prāmja augšā, izbaudu sauli un vieglos viļņu šļakstus, kurus vējš ik pa laikam atnes līdz pat augšai. Apkārt zib zili ūdeņi un lēnām tuvojas kontinenta krasts ar milzu viesnīcām. Rindā aiz manis sēž kungs gados ar smieklīgu cepuri un nez kāpēc caur prātam izskrien doma – varētu aprunāties. Brīdī, kad prāmis pietauvojas, iepriekš ievērotais kungs apstājas, lai nobildētu pelikānus. Skaidrs, ka man arī jānobildē pelikāni, kas tik glīti pozē uz mola. Tā nu sākam sarunāties un, uzzinājis, ka esmu nonākusi vietā, ko nepazīstu, Pīters no Lielbritānijas saka, ka labprāt parādīs, kur iet autobusi atpakaļ uz centru.
Kamēr aizejam līdz autobusu pieturai, saprotam, ka neviens te uz centru dikti atpakaļ neraujas un, ja reiz nonākts šeit, kāpēc lai neapskatītu viesnīcu zonu. Tās galā atrodas nelielas drupas, kuras biju domājusi apskatīt, ja tāda iespēja radīsies, tāpēc iekāpjam autobusā, kas iet pretējā virzienā. Tā kā Pīters drīzumā dodas uz Tulum, iesaku viņam vairākas apskates vērtas vietas, tostarp viesnīcu Nomad okeāna krastā, kur dzēru smalko kafiju. Sadzirdējis vārdu Nomad, Pīters saausās un saka, ka paliek hostelī ar šādu nosaukumu tepat Kankūnā. Pag, manu hosteli sauc tāpat. Tikai tagad attopamies, ka mums ir vienādas rokassprādzes ar ieejas čipiem – mēs esam no viena hosteļa, vai nav smieklīgi.
Kad nonākam drupās, Pīters izmanto iespēju pasēdēt ēnā un atpūsties, jo drupas jau ir aplūkojis, es dodos nelielā pastaigā. Salīdzinoši ar lielajām piramīdām, šie ir tādi piramīdu bērniņi. Esmu vienīgais apmeklētājs un patiesi izbaudu šo faktu. Īpaši iespaidīgas šeit ir iguānas – tās ir ļoti daudz un katra ar citu ģīmi. Kad beidzu vietas apskati, tā arī saku Pīteram – visvairāk man šeit patika iguānas! Viņš tās nav ievērojis, tad nu paejamies līdz tuvākajiem akmeņiem, kur mīt vairākas. Pirmajā brīdī tās nav viegli atšķirt no fona, bet, ja ieskatās, pelēkās astes ir visur!
Pīters stāsta, ka vienudien netālu tērzējis ar kādas ūdenssporta atrakcijas saimnieku, kuram bijis piemājas mīlulis – krokodils. Apvaicājos šīs vietas dežurantam par krokodilu situāciju un viņš apliecina, ka okeāna pusē peldēties ir droši, bet šeit, lagūnas pusē, krokodili tik tiešām esot. Kā apliecinājumu sacītajam, atceļā uz centru redzam vienu krokodila mazulīti zvilnam zālājā starp ceļu un viesnīcu zonu.
Aizbraucam ar autobusu līdz centram un izkāpjam pie tirgus Nr. 28, kuram gribu uzmest aci. Pa ceļam uz to ejam gar ielas kafejnīcu, no kuras plūst kārdinoša smarža. Es šodien esmu ēdusi vien divus tako no rīta un dažus mandarīnus, tāpēc jūtos izsalkusi, arī ceļabiedrs saka, ka labprāt ko uzkostu. Tā nu pasūtam kesadiljas ar sieru, sēnēm un vistu, kuras mūsu acu priekšā aši tiek pagatavotas. Ļoti gardas!
Ieturējušies, aizčāpojam līdz tirgum, kas gan izrādās “tourist trap”, tad čāpojam tālāk uz hosteli. Esam klāt līdz ar tumsu, vēl brīdi patērzējam. Pīters stāsta, ka viņam patīk sekot citu ceļotāju stāstiem, kā piemēru minot Alternative Traveller, kurš, starp citu, tagad esot Meksikā. Smaidu un saku, ka ceļojuma sākumā satikāmies un viņš ir no Latvijas. Pīters brīnās. Nu, ja reiz sarunu biedram ir tāda interese par ceļotājiem, saku, lai pieseko Kārlim Bardelim, īsumā ilustrējot viņa līdzšinējos veikumus. “Pag, tu viņu pazīsti? Personīgi?” Nū jā, viņš ir no Latvijas. “Latvieši, kas ar jums ir?”, Pīters groza galvu. Smejos un saku, ka, jā, esam dulli! Tuvojas astoņi vakarā – laiks, kad mans ceļabiedrs parasti iet gulēt. Tad nu pateicamies viens otram par jauko pēcpusdienu un novēlam veiksmīgu turpmāko ceļu. Es dodos sakrāmēt somu un ceru laikus iemigt, jo jāceļas īsi pēc četriem rītā.
Anita
Paldies par ikdienas stāstiņiem. Ļoti patīk dzīvot līdzi tavai dienai.
Žēl, ka līdz Meridai netiki. Man Merida liekās ir Meksikas kultūras galvalpilsēta.
Lai drošs ceļš mājup.
Latvijas blogāres apskats #227 (02.12.-08.12.) | BALTAIS RUNCIS
[…] raksta par to, kā dabūt kompensāciju no aviokompānijām. Zane turpina rakstu sēriju par Meksiku. Zaigar blogā no Slovēnijas pārgājuši uz Itāliju. Mika blogā Japānas […]