Meksika: Tulum – hipsteriem, Playa del Carmen – ballētājiem

Brokastīs sajaucu salātos kopā visu, kas palicis manos pārtikas krājumos – vārītas olas, tunci, avokado, tomātu, koriandru un sīpolu, slakot visu salikumu ar laima sulu un piņģerotu olīveļļas. Atsevišķi visas sastāvdaļas izskatījām maz, bet, kopā sajauktas, veido pamatīgu bļodu. Notiesāju brangu tiesu kopā ar bageti, bet atlikumu noglabāju ledusskapī pusdienām.

Šodien ir mana pēdējā diena Tulum, tad nu beidzot aizbraukšu līdz vietējām pludmalēm. Viens no ceļabiedriem jau senāk atzīmēja man kartē pāris interesantas viesnīcas, ceru aplūkot arī tās. Pēc neilgas gaidīšanas noķeru kolektivo un braucam uz viesnīcu rajonu pludmalē. Pa ceļam pētu karti un redzu, ka mazu gabaliņu aiz mana pirmā interešu punkta atrodas cenotes. Hmm, varbūt sākt rītu ar to aplūkošanu? Domāts – darīts! Atkal jau palieku mikriņā pēdējā un šoferis prasa, kurp es braucu. Nē, līdz nacionālā parka ieejai viņš nedodas, bet pie cenotes gan var mani izlaist. Labs ir!

Manā kartē takas uz cenoti atzīmētas citviet, šeit sieviete prasa par ieeju 100 peso. Labi, neiešu te maldīties vienatnē pa mangrūvju audzēm, samaksāju un dodos ūdens virzienā. Pēc maza gabaliņa iznāku burvīgas cenotes krastā. Labā ziņa – te nav cilvēku. Un sliktā ziņa – te nav cilvēku. Brīdi parunājos ar sevi, tad uzvelku peldkostīmu un izpeldu mazu līkumiņu.

Tiešām mazu, jo, ja mani aiz kājas saķers kāds krokodablis, kas pilnā nopietnībā dzīvo dažās cenotēs, diez vai būs kāds glābējs tuvumā, un arī nekāds Krokodils Dandijs es nejūtos. Peldes spirdzināta, dodos atpakaļ un turpinu iet prom no centra, kur kartē atzīmēts nacionālais parks. Nonākot pie tā ieejas, apsargs saka, lai droši eju tālāk. Tomēr sapratusi, ka pirmās civilizācijas pazīmes te ir vien pēc 3 kilometriem, nolemju ar kājām tālāk nedoties.

Tad nu eju atpakaļ, lai paviesotos viesnīcā Nomad. Tur nevar tā vienkārši ieiet iekšā, jo šeit pie viesnīcām dežūrē visādi iekšā laidēji-ārā metēji. Tad nu vēršos pie vienas no dežurantēm, sakot, ka mans draugs ieteica šo viesnīcu kā dikti skaistu (pilnīga taisnība) un man ļoti gribētos te iedzert kafiju (gandrīz taisnība). Sazinājusies pa rāciju ar restorāna ļaudīm, sieviete saka, lai dodos iekšā.

Te ir pavisam cita pasaule kā dažus soļus aiz sētas. Mazi namiņi uz zemes un kokos savienoti ar džungļu takām, par kuru smilšu tīrību un arī visādu mošķu neesamību, rūpējas brigāde darbinieku. Labu laiku klīstu pa teritoriju, apbrīnojot celtnes un zaļumus, tad iznāku pludmalē. Te viss ir kā pastkartē, filmā, instagramā vai jebkur citur, kur tiek rādītas perfektās pludmales. Zili zaļš ūdens ar viļņiem, baltas smiltis, palmas, lapenītes un nojumes. Sabildējusi to visu, eju dzert kafiju. Pieņemu, ka lēts tas prieks nebūs, bet nu štrunts. Pasūtu kapučino un viesmīlis vaicā, kurš ir mans numuriņš. Varētu nosaukt jebkuru no pa ceļam redzētajiem numuriņiem, bet, protams, nav ko čakarēt karmu, tāpēc saku, kā ir – esmu no “ārpasaules”, piebilstot, ka senjora pie ieejas teica, ka kafiju man došot. Kafiju man drīz vien atnes un, baudot to, saku paldies par šo krāsaino ceļojumu un sāku atvadīties no Meksikas. Rīt ir mana pēdējā diena šeit un, lai arī ļoti gribas mājās, ir nedaudz skumji pamest siltumu, okeānu un visu šo krāsu raibumu. Saņemot rēķinu, redzu, ka tā arī ir dārgākā kafija šajā ceļojumā – 7 eiro, bet nu skats un piedzīvojums bija tā vērts.

Pateikusies viesmīlim, aizeju uz labierīcībām un uzvelku slapjo peldkostīmu – kādu gabaliņu paiešos gar okeānu. Ir skaisti, bet drusku arī bēdīgi, jo līdztekus jūraszālēm okeāns izskalo arī mūsu civilizācijas sūdus, pamatā plastmasu. Iepretim smalkākam vietām ir tīrāks, bet, kolīdz nonāc mežonīgākā (nu ļoti relatīvi šai vietā) posmā, atkritumu nav maz. Eju gar krastu līdz otrai ieteiktajai vietai – Kanan – kas veidota no dažādiem zariem un augiem, arī ļoti iespaidīgi. Šai vietā izbrienu cauri viesnīcai-restorānam un atgriežos uz ielas, kur noķeru busiņu līdz pludmales Sfer Ik. Iesākumā apskatu veikalu, kas veidots līdzīgā stilistikā (te ir arī viesnīca un restorāns), tad dodos uz muzeju. Atkal šķiros no 20 USD un, tā kā esmu lietas kursā, ka šī vieta ir vecāka un daudz mazāka par vakar džungļos piedzīvoto, tad iztieku bez vilšanās. Jā, vakar redzētais ir daudz grandiozāks darbs, bet arī šis ir iespaidīgs un apskates vērts.

Esmu tikko iznākusi no muzeja, kad jau nāk mikriņš – neesmu paguvusi pat kājas apaut. Tā kā viss rīts izdevis tik raits, nolemju aizšaut vēl līdz Calavera cenotei, kas atrodas 1,6 km no Tulum. Šeit gan mikriņš ilgi nenāk un apsolos, ka iešu prom, ja šis nebūs klāt tuvāko piecu minūšu laikā. Pēc šādiem draudiem buss ir klāt teju uzreiz!

Ieejas maksa šajā cenotē nav maza – 250 peso, nākamajā Gran cenote tie ir veseli 500 peso (tā gan esot pulka smukāka). Šodien man vairs nav daudz laika, tāpēc apskatīšu šo pašu un tad došos mājup. Caurums klintīs ir glīts, bet, atšķirībā no rīta piedzīvojuma, kur biju pilnīgi viena, šeit tautas netrūkst. Vairums izmanto iespēju lekt cenotē no augšas un, tīrais brīnums, kā viņiem izdodas izvairīties no sadursmes. Kādu brīdi pat apsveru domu nepeldēt, bet tad sarāju sevi un, sakarā ar šortu nepieķeršanos manam ķermenim, drošības labad iekāpju ūdens caurumā pa trepēm. Kādu brīdi papeldu zem klintīm, apsveicinos ar dažiem sikspārņiem, tad rāpjos ārā.

Pie izejas man neviens nepievērš uzmanību, jo sācies futbola laiks un vietējo acis ir piekaltas telefonu un televizoru ekrāniem. Izeju uz šosejas brīdī, kad garam pabrauc kolektivo, kurš neapstājas, laikam jau pilns. Drīz man pievienojas trīs itāļi, gaidām transportu kopā. Saku viņiem, ka varam arī dalīt taksi, šie piekrīt. Pirmā parādās kāda sieviete pie stūres oficiālā formas tērpā, pasmaidu un joka pēc paceļu roku. Viņa apstājas un ir ar mieru mūs visus četrus aizvest līdz kādam veikalam, kas ir pavisam tuvu Tulum. Paldies un grācijas!

Tencinām kundzi, kāpjam ārā un atlikušo ceļa gabaliņu mērojam kājām. Mana hosteļa saimnieki iecietīgi attiecas pret noteikumiem – varu izmantot kādas iespējas vien vēlos (lai arī izrakstīšanās laiks sen ir garām). Biju domājusi iet dušā, bet pēc peldes to negribas. Tad nu apēdu brokastu atlikumu, sažmiedzu saimnieku uz atvadām un dodos uz mikriņu, lai brauktu uz Playa del Carmen – faktiski tas ir pusceļš līdz Kankūnai.

Busiņu stacija nav tālu no manas rezervētās naktsmītnes un ap pieciem esmu klāt. Kamēr gaidu viesnīcas darbiniekus, aprunājos ar kādu citu ciemiņu par drošības situāciju šai rajonā naktī. Viņš saka, ka vakar atgriezies tā pavēlāk un rajons bijis ļoti mierīgs. Komplektā ar blakus ēkas dzeloņstiepļu žogu es to neuztveru kā labu ziņu. Kad klāt ir viesnīcas meitene, viņa ved mani uz ēku otrpus ceļam. Tur dodamies pa trepēm augšā un veram vaļā manas istabas durvis. Pārsteigums – gulta nav tukša, tajā laiskojas melns kaķis. “O, numuriņš ar kaķi”, es smejos, bet meitene ir nobijusies un ātri padzen manu kaučsērferi. Parādījusi, kur atrodas tualete un dušas, viņa vēl drošības pēc pajautā – “Kaķis, tas nekas?”. Apstiprinu, kas viss ir lieliski, un pārjautāju arī viņai, vai šeit ir droši staigāt naktī. Darbiniece atbild ar īsu un skaidru: “Nē”. Labi, līdz cikiem ir droši? Līdz kādiem astoņiem, pusdeviņiem.

Pateicos par informāciju un domāju, ko darīt.  Ir ceturksnis pēc pieciem, pēc stundas būs tumšs. Hmm. Var, protams, vietas apskati atstāt uz rītu, bet tad man būs pavisam maz laika Kankūnai. Ai, lai notiek, iešu šovakar! Nolieku somu un, nedaudz uzlādējusi mirt sākušo telefonu, dodos uz centru un pludmali. Jo tuvāk nāk pludmale, jo vairāk ļaužu. Ja Tulum bija vairāk tāds hipsteru (eksjūz my latvian) vaibs, tad šeit gaisā virmo ballēšanās noskaņa. Aizeju līdz okeānam, noskatos saulrietu, tad paejos pa piekto avēniju, šejienes “Jomas ielu x 10” un griežos atpakaļ, lai dotos mājup. Pieņemu, ka labā kompānijā es šeit gribētu uzkavēties, bet šī nav pilsēta vienpašiem.

Saprotot, ka šovakar un rīt no rīta vajadzēs kaut ko apēst, piestāju pie tako restorāna un palūdzu piecus tako līdzņemšanai. Saprotu, ka mierīgu sirdi šovakar varēšu paēst vien tad, kad būšu nokļuvusi atpakaļ viesnīcā. Vēl ir relatīvi agrs, mirklis pēc septiņiem, tāpēc apkaime nemaz tik mierīga nav. Vienīgā spocīgā parādība ir kino vakars kaimiņu parkā, kur filmu skatās kādi simts tukši baltie plastmasas krēsli.

Atgriežos viesnīcā brīdī, kad kāds kungs iet iekšā pa vārtiem, nav pat atslēgu jādeldē. Tieku līdz istabai un ar baudu noēdu trīs tako. Atlikumu aiznesu līdz ledusskapim, lai tas nekrīt par kārdinājumu kaķim vai kādai citai radībai – šeit ir salmu jumts un man ir aizdomas, ka tas īpaši nepasargā no nevēlamiem un izsalkušiem ciemiņiem.

Nure, diena galā, raksti ar, varu iet gulēt, lai rīt mostos savai pēdējai pilnai dienai Meksikā. Pēc tam sāksies ilgais ceļš mājup. Ja vien varētu, es gribētu no Kankūnas teleportēties uz Latviju, bet neko, būs vien jāpiedzīvo lidmašīnas, autobusi, vilcieni un robežas.