Ieleju kafiju no kopīgā kastroļa, sagrabinu ko ēdamu no saviem krājumiem un var uzskatīt, ka brokastis ir ieturētas. Ieziežos ar krietnu devu pretiedeguma krēma, nodrošinos ar ūdeni un dodos ielās. Pāris kvartālus no hosteļa kursē kolektivo uz Playa del Carmen pilsētu, pa ceļam pieturot citā pilsētā – Akumal. Tā kā pilsēta atrodas nieka 20 minūšu brauciena attālumā, gribu apskatīt, kā tur ir. Man ir vēl viena nakts ārpus Kankūnas un nevaru īsti saprast, kur to pavadīt – Akumal ir viena no versijām.
Kad izkāpju no busiņa, neliels gabaliņš jāpaiet ar kājām okeāna virzienā. Tur ir viesnīca pie viesnīcas un nevar īsti saprast, kurš ceļš beigsies kādas pagalmā un kurš patiešām nonāks līdz ūdenim. Sekoju kartei un pa mazajām taciņām man izdodas nonākt līdz okeānam. Šī ir snorkelēšanas vieta (slavena ar potenciālu iespēju satikt bruņurupuci) un ūdens virsmā daudzie ķermeņi izskatās pēc dreifējošiem beigtiem kukaiņiem. Man te šķiet pa biezu un arī snorkelēt īpaši nevelk, tāpēc nedaudz pastaigājusi gar ūdeni, dodos prom. Tagad saprotu, ka man kaut kā izdevies apiet ieejas maksu šajā pasākumā, par ko nu galīgi nebēdāju. Tagad vismaz ir skaidrs, ka šeit palikt es negribu un priecājos, ka esmu to uzzinājusi jau šodien.
Kad nonāku atpakaļ uz šosejas, lai ķertu transportu atpakaļ uz Tulum, pieturā jau gaida divi vācieši. “Nu, kā jums patīk Akumal?”, zobgalīgi apvaicājos. Abi saviebjas un ir līdzīgās domās kā es. Drīz nāk transports un žigli vien aizved mūs uz Tulum. Šoreiz nekāpju ārā pie hosteļa, bet gan braucu tik tālu, cik mikriņš vedīs, jo gribu apskatīt lasītājas Ilzes ieteikto Holistika Art Walk, kas atrodas otrā pilsētas galā. Esmu palikusi pēdējais pasažieris un šoferis, iepildījis degvielu, aiz labas sirds parauj mani pāris kvartālus uz priekšu.
Pateicos viņam, sāku iet Holistikas virzienā un pēc padsmit minūtēm esmu klāt. Pie ieejas teritorijā izvietots liels plakāts, kurš vēsta par blīvu jogas grafiku un citām atrakcijām. Te ir arī restorāns, naktsmītnes, arī Temazcal ceremonijas vieta. Tā gan izskatās drusku zolīdāka nekā mūsu hosteļa pagalmā, arī sēdēšana ir uz “lāviņas”, nevis zemes.
Iesākumā apbrīnoju šejienes celtnes un kopīgo atmosfēru, tad nonāku līdz Art Walk – tā ir neliela pastaiga civilizētos džungļos, kur ik pa laikam atrodas kāda mākslinieka grafiti vai instalācija. Esmu viena pati un patiesi izbaudu pastaigu.
Atceļā atkal noķeru kolektivo, kas mani aizved teju līdz hostelim. Brīdi pastāvu ielas malā ar domu aizbraukt līdz Tulum pludmalēm, bet, tā kā neviens nerādās, pārdomāju un caur bodi eju uz hosteli. Esmu nopirkusi šo to ēdamu, no kā uztaisu pusdienas, pēc kurām sajūtos diezgan sagurusi. Mana istabas biedrene Anna, ar kuru esam kopā sarunājušas doties pēcpusdienas izklaidē, raksta, ka viņas kulinārijas meistarklase ieilgst. Ļoti labi, saku, ka došos nosnausties, lai modina mani, kad ierodas.
Šķiet, esmu tikko aizvērusi acis, kad Anna jau ir klāt. Aši ceļos augšā, jo ir jau teju trīs pēcpusdienā, bet līdz “muzejam” Sfer Ik jāmēro aptuveni 25 kilometri. Vispār sajukumu rada tas, ka Tulum ir divi Sfer Ik – viens atrodas pludmalē un ir salīdzinoši neliels, bet otrs – Sfer Ik Azulik džungļu vidū, netālu no ciemata Francisko Uh May.
Anna nekad nav braukusi ar kolektivo, bet saku, ka tie ir labi un droši. Ja vien kāds nāktu. Stāvam ceļa malā un spriežam, ka varbūt jāmeklē taksis, jo mums ir laika deficīts. Pirmais, ko izdodas apturēt, grib 700 peso un vaļsirdīgi saka, ka daudz jēdzīga iespēja ir kolektivo. O, tur jau šis brauc un aizvizina līdz ciematam par nieka 30 peso. Līdz pašam muzejam ir vēl kāds pusotrs kilometrs, paņemam moto taksi kopā ar kādu vietējo, kas arī turp dodas.
Ieejas maksa ir augsta – 20 USD jeb 400 peso – bet, atbraukušas esam un jāiet vien skatīt, kas šeit ir. Samaksājam un ceram, ka vieta būs naudas vērta. Ieeja teritorijā ir caur tādu kā savītu tuneli, kas pārvēršas gaisa tiltā un aizved līdz sfēras ieejai. Tur jānovelk kurpes un tad var doties izpētīt telpu no iekšpuses. Šeit dabas materiāli un formas savijas ar betona aksētiskumu, visu papildina dzīvi koki un augi, kā arī instalācijas. Mēs ar Annu smejamies – šī vieta ir katra instagramera sapnis. Aiz katra pagrieziena paveras jauns materiālu, gaismas un formu salikums, kas ir izcili pārdomāts un gaumīgs. Vairāk par vietu un projektu var lasīt šeit!
Ar šo celtni nekas nebeidzas – izejot dārzā redzam, ka ar tieši tikpat lielu rūpību iekārtota arī visa āra teritorija – dīvāni, lapenes, galdiņi… Staigājam apkārt un bildējam kā dullas. “Man ir dizaina pārsātinājums!”, kādā brīdī saka Anna. Lēnām tuvojas seši, kas ir arī muzeja ciet vēršanās un krēslas ierašanās laiks, tad nu uzsākam atceļu. It kā esam sarunājušas, ka mototaksists atbrauks mums pakaļ, bet neesam arī pārliecinātas, ka tas notiks. Viņš turpceļā mūs drusku apšmauca un kopumā neradīja uzticama cilvēka iespaidu. Nolemjam, ka iesim ar kājām un tad jau redzēs, kas būs.
Pie izejas vārtiem redzu vairākus vīrus kaut ko pārspriežam un nodomāju pie sevis, ka šie cilvēki strādā pie vietas attīstības. Redzu, ka divi no viņiem tuvojas auto tieši tai brīdī, kad drusku apjukušas stāvam krustcelēs. Pavaicāju šiem pēc padoma un tiekam pie aizvešanas piedāvājuma – ideāli! Jā, abi kungi lieliski runā angliski un ir šīs vietas celtnieki. Viņi stāsta, ka Sfer Ik izveide šajā nomaļajā vietā nodrošinājusi elektrības pieslēgumu visam apvidum, daudzas darbavietas un citus labumus, ko nes līdzi tūrisma attīstība.
Izkāpjam pie lielā ceļa, pateicamies par atvešanu un ejam uz bodi pēc saldējuma un limonādes. Lēnām notiesājam atspirdzinājumus un tad jau klāt ir kolektivo, kas mūs aizved teju līdz hostelim. Tagad priekšā grūtais uzdevums – bilžu šķirošana! (Un, jā, tās bildētas tikai ar telefonu, jo par fotoaparāta izmantošanu bija jāmaksā 100 dolāri).
