“Tu dodies prom šodien? Uz Tulum? Ar autobusu 9:20?”, man prasa holandieši, ar kuriem kopā ierados šeit naktī. Uz visiem trim jautājumiem atbildu apstiprinoši un izrādās, ka arī dodamies prom ar vienu un to pašu autobusu. Sakrāmēju somas, atvados no jaukajā vietā sastaptajiem cilvēkiem un dodos uz pieturu. Autobuss ir klāt norādītajā laikā un, pēc trīs stundu salšanas kondicionieru sabiedrībā, esmu ieradusies Tulum.
Uzreiz var just, ka šī ir tūristu vieta. Te ir liela bālģīmju koncentrācija, kā arī daudz restorānu, suvenīru veikalu un citu iestādījumu, kas liecina par vietas orientāciju uz tūrismu (vien šūpoles pagaidām nav redzētas). Mana palikšanas vieta ir aptuveni pusotra kilometra attālumā, tad nu iesēžos vienā no mikriņiem un pabraucu pa galveno ielu uz priekšu mazu gabaliņu. Pāris kvartālus noeju kājām un tad spiežu ieejas kodu pagalmā, kas man jau laikus atsūtīts whatsappā. “Zane, vai ne?”, man pretī nāk jaunietis un spiež roku. Viņu sauc Fernando un viņš ir šīs vietas saimnieks. Skatoties apkārt man mute ir vaļā – ļoti gaumīgs baseins ar atpūtas zonu, ar 100 un vienu lietu labiekārtota virtuve, kolosālas dušas. Nonākam līdz kojām otrajā stāvā, kad Fernando saka: “Tu esi rezervējusi palikšanu šeit, bet, ja vēlies, vari palikt blakus istabā kopā ar Annu”. Ieraugu istabu, nešaubīgi vēlos tajā palikt. Tik platu gultu šajā braucienā vēl neesmu redzējusi, man ir savs plaukts un pakaramie. Polijā dzimusī vāciete Anna arī šķiet ļoti jauka.
Izmazgāju mazās drēbes, sakrāmēju somu un esmu ceļā, lai dotos apskatīt šejienes ikonisko skatu – maiju piramīdu drupas okeāna krastā. Pagalmā mani pārķer ziņa no Latvijas – iznākusi mana trešā grāmata: “Santjago ceļš: plāksteris pēdām un sirdij”. Biju pārliecināta, ka tā parādīsies grāmatnīcās līdz ar manu atgriešanos Latvijā, bet tā jau ir klāt! Esmu ļoti priecīga un steidzu dalīties ar šo ziņu!
Šī vieta, labās ziņas, laipnie cilvēki apkārt – viss rada tik jauku atmosfēru, ka norezervēju tepat vēl vienu nakti. Tad gan kopā ar savu prieku dodos drupas lūkoties. Manu noskaņojumu neietekmē pat lietus, kas sāk līt, kolīdz esmu tikusi busā. Tas nav rimies arī, kad izkāpju, bet šajā karstumā slapjums no gaisa ir teju tīkams. Vienīgo nosolos vairs no mājas neiziet bez paliela plastikāta maisiņa, kurā šādās situācijās salikt elektroniku.
No busiņa pieturas līdz drupām jāiet nepilns kilometrs, tad jāiegādājas biļetes par 85 peso un var doties arheoloģiskajā zonā. Slāju taisnā ceļā uz okeāna krastu. Tur jau tas šalc un viļņojas – liels un zilzaļš! Un piramīdu drupas nudien atrodas dažus metrus no stāvās kraujas. Kad prasīju vienai no ceļabiedrenēm, kas jau ciemojusies Tulum, kā šeit ir, viņa teica: “Ļoti daudz tūristu, bet tam ir savs iemesls – tur patiešām ir ļoti skaisti!” Pilnīgi piekrītu! Ar neizdziestošu sivēna smaidu sejā staigāju gar krastu un bildēju palmas, akmeņus, ūdeni, puķes un iguānas, kuras šeit ir ka biezs. Vairums sēd nekustīgi, bet viena trimerē zālāju.
Kad ceļš okeāna krastā beidzas, tas ievijas nelielu palmu birzī – te ir tik zaļš! Atkal jau bildēju un priecājos par palmu lapu simetriju. Vēl šeit līdakām uzziedējušas astes – esmu redzējusi ziedu arī mājās, bet te to ir vesels mežs. Ejot ārā no parka, parādās koati bandas. Esmu tieši nofokusējusi kameru uz vienu, kad tas ar profesionālu žestu notrauš miskastes vāku, tiek pie kārotās čipsu paciņas un pazūd ieturēties.
Izgājusi no arheoloģiskās teritorijas, iegrimstu pārdomās – doties uz pludmales pusi vai mājās. Apspriedusies ar savu ķermeni, izlemju par labu mājām. Tur septiņos vakarā sākas kāda ceremonija, uz kuru gribu paspēt, bet līdz tam vēlos mierīgi atpūsties un parakstīt. Pa ceļam vēl ieskrienu veikalā un nopērku augļus, teiksim tā, cik varu panest. Gribu vismaz kaut kā atzīmēt grāmatas iznākšanu un dalīties priekā ar apkārtējiem!
Nonākusi istabā, brīdi parakstu, tad parādās Anna un kopā ejam uz Temazcal ceremoniju. Iesākumā visi pulcējas ap tādu kā lauka krāsni, kurā kuras varena uguns un, kā saprotu vēlāk, cepas akmeņi. Katrs atnākušais var iemest nedaudz tabakas ugunī kopā ar kādu nodomu. Meitenes ar bungām spāniski skandē ļoti radniecīgas rindas mūsu spēka dziesmai – “zeme mans augums un ūdens manas asinis, gaiss mana elpa un uguns mans gars”. Kad uguns gana apdziedāta un akmeņi uzsiluši, sākas pati ceremonija.
Visi dodas iekšā tādā kā mūra igloo, pirms tam saņemot individuālu apkvēpināšanu ar dūmiem. Man ir stipras šaubas par to, kā jutīšos iekšā, tomēr ziņkārība ir stiprāka. Ieņemu durvīm tuvāko vietu un brīdinu, ka, ja būs ļoti traki, kādā brīdī sprukšu ārā, lai gan rituāls to neparedz. Kad mazajā telpā, cieši sasēduši viens pie otra, ir ierūmējušies aptuveni 30 cilvēki, parādās trauks ar zālītēm un kaut kāda dzīvnieka galvaskauss ar ragiem. Pēc tam ar lāpstu viens pēc otra tiek ienests sakarsēts akmens un ar saucienu, kas līdzinās “o, meteorīts”, tas tiek novietots namiņa vidū esošā bedrē. Pēc tam kāda no meitenēm, sakot visādus jaukumus pasaules mīlestības, ķermeņa veselības, gara vienotības un tamlīdzīgā tematikā čūkstina visādas zālītes uz katra akmens. Pagaidām viss labi.
Kad akmeņi sanesti, starp mani un durvīm, kur, iespējams ir vieta vienam spainim, ievietojas trīs meksikāņi ar tamburīniem. Ok. Ā, vēl tika ienests spainis ar kaut kādiem augiem un ūdeni – smaržo it kā pazīstami, it kā sveši. Tad ceremonijas vadītājs vicinās ar zālēm un lej ūdeni uz akmeņiem, nu gluži kā pie mums čigānu pirtī. Mani nomāc milzīgais cilvēku daudzums tik mazā telpā. Tad vienā brīdī sākas lielāka vicināšanās ar lakstiem un vārās svecītes liesmas nodziest. Mēs esam pārbāztā, tvaiku pilnā telpā un pilnīgā tumsā. Tad seko pats jautrākais – šajā visā šaurībā šie no visa spēka sāk vālēt šamaņu bungas un dziedāt. Es saprotu, ka šis ir mirklis, kad jāsajūt dvēseļu vienotība un kopīgas vibrācijas, bet es jūtu, ka man strauji sitas sirds, gribas aizbāzt ausis un prātā ir viena vienīga doma – kad beigsies pirmais cēliens? Tas nozīmē, ka atvērsies mazās durtiņas un tādi tizleņi kā es varēs doties atpūsties.
Tas notiek stirpti vēlāk, nekā man gribētos, tas beidzot notiek. Izšaujos ārā no namiņa ašāk kā korķis no šampanieša. Padzeros ūdeni, pasēžu, viss ir labi! Viens no meksikāņiem apgalvo, ka mana problēma esot vairāk galvā, nekā plaušās. Es viņam pilnībā piekrītu. Esmu pārliecināta, ka šāda ceremonija, kurā būtu, piemēram, desmit cilvēku, nevis trīsdesmit, man šķistu ļoti jauka. Mazu mirklīti apsveru domu iet iekšā uz nākamo raundu, bet tomēr to nedaru. Neesmu gluži droša, ka, ja man patiešām paliktu slikti ar sirdi, šejienieši zinātu, ko darīt. Tad nu uzservēju sev vakariņas un izbaudu vienatnes vakaru jaukajā istabā.
