Esmu nogulējusi teju 12 stundas no vietas. Atpūtusies un atjaunojusies, eju uz virtuvi kopā ar dāvanām, kuras esmu atvedusi no Meksikas. Vienu no tām – krāsainu meksikāņu sauli, kas veidota no māla – Dankans pienaglo turpat virtuvē pie sienas. Viņš brīnās, kā es kaut ko tik trauslu esmu atvedusi. Es brīnīšos, ja lielā māla krūka, kas deķu deķos iepakota lidos somā uz Latviju, nonāks tur vienā gabalā.
Dankans pagatavo man brokastīs olas ar dārzeņiem, uztaisa lielu kafijas krūzi. Pats viņš ēd auzu pārslu putru un, zobgalīgi smīnēdams, piedāvā arī man, lai gan lieliski zina manas domas šajā jautājumā. Lēnām ieturamies un notērzējam vēl kādas divas stundas. Dankans beidzot ir vesels, un viņam ir atgriezusies diezgan nozīmīgā spēja runāt garus tekstus bez klepošanas. Lielākā stāstu daļa ir par viņa advokāta dzīvi, tiesu sistēmu ASV un interesantākajiem gadījumiem. Piemēram, viņš stāsta, kā uzvarējis savu pirmo krimināllietu situācijā, kad viss liecinājis pret klientu. Īsti nezinu, vai esmu tiesīga pārstāstīt detaļas, visdrīzāk, ka nē, bet ir ļoti interesanti.
Cita starpā Dankans min, ka pēdējā The Economist žurnālā esot garš un izcili uzrakstīts raksts par krāpšanos paliatīvajā aprūpē. Kad viņš īsumā ir pastāstījis raksta sāli, saku, ka man ir pastiprināta interese par šo tēmu un vaicāju, vai tuvumā nav kāds hospiss, ko varētu apskatīt. Protams, viens ir tepat ceļa galā, Dankans atbild. Šodien ir sestdiena un, sazvanījis tuvākos hospisus, noskaidrojas, ka tie tomēr ir servisa punkti, kas sniedz pakalpojumus mājās, bet tepat esot kāds pansionāts, tur gan varot aizbraukt. Labi, laižam!
Šī vieta Dankanam ir pazīstama, jo savus pēdējos dzīves gadus te pavadījis viņa draugs, kāds tiesnesis. Durvīm ir dubulta kodu sistēma, arī mums, lai tiktu iekšā, ir jāaizpilda virkne formalitāšu – jāreģistrē dati, jānorāda apmeklējuma iemesls, jāmēra temperatūra un tamlīdzīgi. Kad visas procedūras ir galā, varam doties iekšā. Apvaicājusies par iespēju nofotografēt telpas, saņemu atteikumu. Vispār jaunā darbiniece īsti nevar saprast, vai mēs šeit varam atrasties, tad nu tā puslegāli klīstam apkārt un tērzējam ar vietas darbiniekiem. Finālā mums piespēlē kādu super jauku sieviešķi, vārdā Tiāra, kas ir laipna, atbild uz visiem mūsu jautājumiem un ļauj arī pabildēt.
Kopumā šeit uzturas vairāk nekā 90 senioru, katram ir savs numuriņš, kā arī visiem pieejamas kopīgās telpas – ēdamzāle, atpūtas telpa, dārzs. Regulāri tiek rīkotas dažādas aktivitātes, uz vietas ir arī neliela skaistumkopšanas telpa, kur var sakopt matus, ragus un nagus. Tiāra stādā šeit jau 14 gadus un apgalvo, ka klienti esot lieliski, vien brīžam uzvedoties kā tīņi – kādu dienu savā starpā viņiem esot lielākā draudzība, bet nākamajā vairs nesarunājoties. Lielākoties visa aprūpe tiek nodrošināta uz vietas, bet, ja kādam nepieciešama nopietnāka medicīniska palīdzība, viņi sauc ārstus un pacients kopā ar savu slimības vēsturi nonāk slimnīcā. Vide ir ļoti mājīga un, visticamāk, šejienes iemītnieki var būt priecīgi tādā dzīvot. Ja vien var atļauties – precīzas cenas mēs tā arī neuzzinām, bet Dankans domā, ka uzturēšanās mēnesī izmaksā aptuveni 5000 USD.
Pateikušies Tiārai par veltīto laiku, dodamies prom. Netālu atrodas veikalu un restorānu zona, piestājam tur. Apēdam pa sviestmaizei vietējā kafejnīcā, nenoturos no jaunas grāmatas iegādes grāmatnīcā, Dankans parāda savu sporta klubu, priecājamies par suņu un kaķu paskatu dzīvnieku frizētavā. Nopērkam saldējumu, sēžam piesaulītē un turpinām tīt sarunu kamolus. Visa šodiena ir ietīta tādā milzīgā sirsnības, mierpilna prieka un pateicības mākonī. Parasti šāda sajūta mani apciemo īsāku laiku, bet šodien tā ir klātesoša dienas garumā – apbrīnoju katru nokritušo lapu un ķieģeli mājas sienā. Diena, kad pat sūdu čupa šķiet skaista un iederīga šajā pasaulē. Mana pateicības diena.
Iegriezušies veikalā un iegādājušies šo to ēdamu, atgriežamies mājās. Geila arī tik tikko ir atpakaļ no darba, katrs iegrimstam savās nodarbēs – Dankans ar suni dodas nosnausties, Geila pārskata ziņas, es lasu tikko nopirkto grāmatu. Kad gulētāji modušies, izejam pastaigā pa rajonu – arī šeit briesmoņus ir nomainījušas lampiņas, eglītes, ziemeļbrieži un citi Ziemassvētku rotājumi.
