Kā tapa grāmata “Santjago ceļš: plāksteris pēdām un sirdij”

Dzīve

Tas, ka mana Santjago ceļa iešanas pieredze kādreiz pārtaps grāmatā, man bija skaidrs jau pēc pirmā ceļa noiešanas. Pirms teju desmit gadiem mērotais Franču ceļš atklāja man jaunu ceļošanas veidu – iešanu kājām. Lēnu, grūtu, bet ļoti piepildītu. Ar Ceļa skaistumu, atklātām sarunām, pēkšņām draudzībām, tulznām un smiekliem.

Arī iepriekš biju piedalījusies pārgājienos, tomēr nekad dzīvē nebiju gājusi vairāk nekā mēnesi no vietas. Šī it kā vienmuļā dienaskārtība – iešana, rūpes par ķermeņa un veļas tīrību, ēdiena un naktsmāju meklēšana, sarunas ar citiem ceļiniekiem – izveidoja dienas ritmu, jaunu ieradumu, no kura pēcāk nebija viegli atvadīties. Ceļš turpināja iet manī vēl ilgi pēc tam, kad tulznas bija sadzijušas. Biju saslimusi ar Ceļa vīrusu un pēc tam pieveicu Portugāļu ceļu, gabaliņu Le Puy jeb Via Podiensis Francijā, Ziemeļu jeb Okeāna ceļu.

Tikmēr Santjago ceļš piedzima arī Latvijā – tūlīt apritēs četri gadi kopš tika uzsākta maršruta veidošana. Pa šo laiku ir izveidota lieliska mājas lapa, naktsmītņu tīkls, dabā marķēts maršruts teju viscaur Latvijai – tas viss paveikts, pateicoties entuziastu pulciņam – paldies!

Man bija skaidrs, ka mans stāsts par Santjago ceļa pieredzi nebūs pilnīgs bez Latvijas posma noiešanas. Tad nu pavasarī, pēc iepriekšējās grāmatas “Uz Aļasku un atpakaļ” iznākšanas, ķēros klāt četru ārvalstu ceļu piezīmju pārskatīšanai, bet vasarā, nolikusi malā dārza un darba lietas, devos piedzīvot Latvijas Santjago ceļu.

Tas izrādījās grūtākais no visiem. Es pat nerakstīju ierakstus blogā, galvenokārt tāpēc, ka teju katru dienu šaubījos, vai vispār noiešu šo ceļu. Kopumā šī maršruta 410 kilometrus mēroju 18 dienās, laika posmā no 5. jūnija līdz 22. augustam. Atsevišķas dienas jutos labi un spēka pilni, bet vairumā dienu piedzīvoju veselības problēmas un pārgurumu. Lielākās raizes šoreiz sagādāja kājas, kuras fiziskās slodzes un karstuma rezultātā, pārklājās ar sarkaniem pleķiem un neganti piepampa. Mana ārste domā, ka tā ir viena no Laima slimības izpausmēm.

Lai arī kā, ceļš tika noiets un viss piedzīvotais piefiksēts. No sirds pateicos maniem ceļabiedriem, īpaši Eduardam, ar kuru kopā gāju grūtākos no posmiem. Tāpat sirsnīgs paldies ikvienam, kas deva naktsmājas, atbrauca pretim vai aizveda uz ceļa sākumu, cienāja ar kafiju vai gardumiem, uzmundrināja morāli vai kā citādi atbalstīja mani šajā piedzīvojumā.

Neraugoties uz grūtībām, esmu gandarīta par pieredzēto. Agrie rīti dabā, meža dzīvnieki, cilvēku laipnība – viss bija grūtuma vērts. Lūdzu arī neizdarīt pārsteidzīgus secinājums par Latvijas posmu pēc manas pieredzes un piedzīvotajām grūtībām. Iespējams, cits cilvēks to noies dziedādams un vispār nepiedzīvos ne kripatiņu no tām ķezām, kas mani piemeklēja. Visticamāk, tā būs.

Arī pati grāmatas tapšana bija izaicinoša. Lai laikus sagatavotu tekstus un vizuālos materiālus redakcijai, man tie bija jānodod līdz aizbraukšanai uz Meksiku. Saskaņošanas process notika jau attālināti un brīdī, kad bija gatavs fināla makets un tipogrāfijas mašīnas jau ierūcinātas, atrados mazā kalnu ciematiņā, kur internets nebija piedabūjams darboties, pat pakāpjoties uz komposta kaudzes. Īsāk sakot, atlika vien uzticēties Zvaigznes komandas profesionalitātei un mierināties ar domu, ka divas grāmatas jau kopīgiem spēkiem tapušas, gan jau arī trešā izdosies. Vēlāk uzzināšu no redaktores Aijas, ka grāmatas fināla posmā viņiem gājis tāpat kā man ar Latvijas ceļa iešanu. Bet, labs, kas labi beidzas!

Cik nu esmu ieskatījusies grāmatā, pagaidām trakas kļūdas neesmu redzējusi – ir atrasts viens iztrūcis punkts un daža lieka atkāpe. Katrā ziņā, ja lasot pamani kādu neceļos noklīdušu burtu vai kādu citu nepilnību, ļoti priecāšos, ja painformēsi par to mani, jo ceru, ka šī grāmata piedzīvos vēl kādu tirāžu.

Saku lielu paldies visiem, kas ir bijuši daļa no maniem Ceļa piedzīvojumiem, visiem, kas veidojuši un turpina veidot Santjago ceļu Latvijā un visiem, kas piedalījušies grāmatas veidošanā! Lai jums laba lasīšana un pēc tam – soļošana!

4 komentāru

  • PALDIES,ZANE! Tikai pateicoties divām jaušībām, no kuras viena-Tavas reportāžas no Santjago ceļa-, arī man izdevās iegūt pieredzi šajā Ceļā! Un arī es esmu inficējusies ar Ceļa vīrusu🙂. Un es ļoti cerēju, ka visi Tevis noietie Ceļi rezultēsies labā grāmatā. Un nepaguvu ne to padomāt, kad nepilna mēneša laikā to jau redzēju veikala plauktā!!! Vēlreiz PALDIES par dalīšanos savā neticamajā (man😁) pieredzē, kas iedvesmo daudzus un sniedz ierosmi uzsākt Ceļu arī pašiem.

  • Labdien un paldies, Zane! “Uz Aļasku un atpakaļ”, “Nekaunīgais pingvīns” un “Santjago ceļš” ir trīs izcilākās grāmatas, kuras šogad esmu izlasījusi. Lasot, šķita, ka krāsas, smaržas, emocijas, izdzīvoju un sajutu ar visām maņām. Manu Santjago ceļu “nokancelēja” draņķa, Covid, aizliegumi, bet varbūt kaut kad… Paldies par brīnišķīgo lasāmvielu, piesātinātu ar humoru un košumu!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.