Pauze

Šobrīd sēžu mājās un izbaudu pauzi, kas mani apciemojusi piespiedu kārtā brīvprātīgi. Pēdējās nedēļās dzīve nēsāja no bibliotēkām uz laukiem, no laukiem uz mācībām, no mācībām uz intervijām un tā joprojām. Sajutos čābīgi jau pagājušajā nedēļā, bet kā nu slimosi – vienā dienā apsolīts radio ieraksts, citā – TV ieraksts, vēl citā – tikšanās ar lasītājiem. Tā nu uztaisījusi covid testu (negatīvs) un sadzērusies, saēdusies un ierīvējusies ar “visu labu Jāņa zāli” kā nebūt izpildīju solīto, nedēļas nogalē vēl nokārtoju eksāmenu un tad… sēdos autobusā, lai dotos nosacītā atvaļinājumā. Biju iedomājusies, ka neliela pastaiga nāks manam nomocītajam ķermenim par labu, bet, tavu brīnumu, tā vis nenotika. Tā nu pēc tieši vienas diennakts atgriezos mājās, lai izbaudītu beidzot atnākušo vasaru… pa logu. Jautrākais no simptomiem ir balss pazušana. Šodien jau varu puslīdz artikulēti izstāstīt, ko gribu, bet vakar pār lūpām nenāca ne skaņa – novērtēju rakstiskās saziņas iespējas ar prieku un pateicību.

Katru reizi, kad dzīve iegriež pamatīgu notikumu virpuli, cieš ne tikai veselība, bet arī šis blogs – līdz ierakstiem vienkārši netieku. Tā nu neesmu pat uzrakstījusi par grāmatas “Uz Aļasku un atpakaļ” iznākšanu un atklāšanu, bet ko nu vairs. Iznākusi ir, atklāta ar, kāds pērk un lasa ar, par ko prieks. Vēl prieks ir par tikšanās reizēm ar lasītājiem, kuras vēlīgi saorganizē bibliotēkas – pēdējās nedēļās esmu sabijusi Ventspilī, Liepājā, Aizputē un Salacgrīvā. Man šīs satikšanās nozīmē tik daudz. Es pat teiktu, ka tās ir gan alga, gan motivācija rakstīt. Visās vietās uzņemšana bija brīnišķīga, bet pēc pēdējās tikšanās Salacgrīvā mājās aizbraucu kā pensijā – apbērta ar labiem vārdiem, dāvanām un ziediem. Ar īpašu siltumu gribu pieminēt kundzi Ilgu, kura iedāvināja pašceptus sklandraušus (neticami gardi) un abas grāmatas pārzināja teju no galvas. Kad runa aizvijās līdz citiem piedzīvojumiem, ik pa laikam minēju, kuros bloga ierakstos par tiem var izlasīt, bet Ilga tik atmeta ar roku – viņa “tos internetus” nemākot un negribot, lai rakstot vien labāk nākamās grāmatas. Jāteic, ka no šīs kundzes saņēmu vienu no labākajiem komplimentiem manā “rakstnieces karjerā” – Aļaskas grāmatas humors līdzinoties “Trīs vīriem laivā”, vienai no manām mīļākajām grāmatām.

Vakar beidzot arī tiku līdz lasīšanai un “apriju” grāmatu, kuru man izdevniecības Zvaigzne ABC ļaudis uzdāvināja Aļaskas grāmatas atklāšanas pasākumā. Tā bija Bjērna Natthiko Lindeblāda “Varbūt es maldos un citas gudrības no manas budistu mūka dzīves”. Citējot šajā grāmatā ietverto citātu:

“Tu uzzināsi to,

Kas tev jāzina, tieši tad,

Kad tev vajadzēs to zināt.“

Tieši tā es jutos visas grāmatas garumā – ka man tā bija vajadzīga tieši šeit un tagad. Ka ir tāds brīdis, kad daudzreiz dzirdētas patiesības tiek ne tikai līdz prātam, bet arī līdz sirdij.