Satikšanās Pārventā

Ik pa laikam mani uz satikšanos aicina ļaudis no dažādām Latvijas malām un vietām – bibliotēkām, skolām, interešu pulciņiem un citām radošām kopām. Šoreiz ceļi veda uz Ventspili, kur Pārventā tapusi jauna un glauna bibliotēka. Nolēmu ierasties pilsētā kādu brīsni iepriekš, jo jāteic, ka pat īsti neatceros, kad pēdējo reizi dzīve mani bija mani atvedusi uz Ventspili.

Rīgas autoostā sagaida mazs busiņš, kurā man izdodas tikt pie divām vietām un ražīgi paadīt – atvāžamais galdiņš ir kā radīts adīkļa špikerim. Pūrē šoferītis pat izlaiž piečurāt benzīntanku – tavu laimi. Plānotajā laikā piestājam Ventspils autoostā un, knapi esmu paguvusi sabildēt pirmo krāšņo tulpju dobi, ar kurām rotāta visa pilsēta, kad pretī nāk Inita – mana bijusī darba kolēģe, kas šobrīd rūpējas par ventspilnieku kultūras dzīvi. Inita ir ļoti priecīga būt šai vietā un laikā un domāju, ka arī Ventspils, ja vien spētu runāt, skaļi paustu savu prieku par to, ka šeit šeptējas Inita.

Pasūtījusi uzkodas vienam no pasākumiem vietējā konditorejā, kurā man jāaudzina raksturs, lai neko nenopirktu, Inita mani vedina uz pilsētas centrālo krogu uzēst. Tajā pieejamais pusdienu piedāvājums ļauj par saprātīgām izmaksām palutināt acis, nāsis un vēderu. Kad maltīte noēsta un aktuālākais izrunāts, dodamies “mazajā aplī” pa pilsētu. Inita man stāsta, kurā vietā noticis kurš pasākums, kura ēka atjaunota un kura vēl gaida savu kārtu. Norunājam, ka nākamreiz jābrauc lēnajā un garajā pastaigā, jo šodien esam ierobežotas laikā un telpā. Aizvedusi mani ar auto līdz Piejūras parkam, Inita aizsteidzas savā ikdienā, bet es dodos satikt jūru. Pa ceļam var aplūkot dažādas skulptūras, milzu enkurus, ziedošas puķu un krūmu kupenas. Drīz jau skatam atklājas arī jūra – zaļa, priecīga, ar vēju viļņos. Lēnā garā paejos gar krastu, apbrīnojot oļu raibumu un smaržojot vēju. Tad, līkumojot pa mazajām ieliņām – Smilšu, Zvejnieku, Enkuru, Viļņu, Kapteiņu un citām jūrai piestāvošām – atgriežos vecpilsētā.

Tik daudz laika un spēka, lai aizietu kājām līdz Pārventai, man vairs nav, tāpēc ar prieku pieņemu bibliotēkas darbinieces Solvitas priekšlikumu atbraukt pakaļ ar auto. Kad ierodamies pasākuma vietā, daži dalībnieki jau ir atnākuši, tātad ar sienām jārunā nebūs. Kamēr mēs saslēdzam datoru, interesentu ir saradies kupls pulciņš un varam sākt stāstu vakaru. Laicīgi pabrīdinu, lai ilgāk par 19:45 man neļauj runāt, jo tad pastāv risks nepaspēt uz pēdējo autobusu uz Rīgu. Iepazīstinu ar sevi, tad pievēršos Aļaskas ceļojumam, tad pārējiem ceļa stāstiem. Ik pa laikam izskan kāds jautājums vai papildinājums (auditorijā ir vairāki profesori!) un nemanot norunātas teju 2 stundas. Tieku pie puķes, paldies un siltas sajūtas. Paldies!

Atpakaļceļā vispār var braukt kā ķēniņš – ar savu kupeju un galdiņu. Izmantoju laiku, lai ērti paadītu, parakstītu, padomātu. Kamēr augšupielādējas šis ieraksts, notiek vēl kas brīnišķīgs. Apstājamies Talsos un izkāpj kāds jaunietis. Autobuss jau uzsākt braukt, kad no otrā stāva nonāk mazs ķipars un saka – “Šoferīt, cilvēks, kurš tikko izkāpa, aizmirsa maku.” Šoferītis met pa bremzēm, lec ārā, panāk jaunieti un atdod viņa mantu. Vai nav laime! Gribas kaut ko uzdāvināt ķiparam, bet nekā prātīga nav līdzi. Pag, man tak ir viena Aļaskas grāmata vēl somā. Kad šie kāpj ārā, uzdāvinu to ķipara mammai: kazi, vabūt kāda rinda iedošinās mazo kādudien doties tālākā ceļā!