Mans 2022

Šis bija diezgan draņķīgs gads Eiropai. Gads, kurā mēs uzzinājām, ka tanki, bumbu sprādzieni un citas kara šausmas nav vēsture, bet gan ikdiena. Ik pa laikam kaut kur pasaulē uzliesmo kāds konflikts, bet tas, ka tepat kaimiņos varētu sākties tāds old school karš, tam ticēja retais. Labi atceros trešdienas vakara raidījumu “Kas notiek Latvijā”, kurā sanākušie eksperti bija domīgi – daži teica, ka no Krievijas var sagaidīt sazinko, bet citi apgalvoja, ka nekāds karš nebūs. Nākamajā rītā, 24. februārī, mēs pamodāmies ar ziņām, ka Krievija ir iebrukusi Ukrainā. Šķiet pirmās nedēļas normālam darbam un ikdienas lietām saņemties nevarēja neviens. Visas domas vien par to, kā palīdzēt Ukrainai, ko darīsim, ja karš nonāks arī līdz mums. Un pāri visam dusmas un bezspēcība – nu kā mūsdienu pasaulē kas tāds ir iespējams. Dranķīgākais ir tas, ka gads tūlīt būs beidzies, bet karš nē. Protams, karš ir izdarījis arī dažas labas lietas, piemēram, saliedējis ukraiņu tautu, skaidrāk izgaismojis cilvēkus tepat un licis pārvērtēt un novērtēt dzīvē nozīmīgo – kaut tādu pašsaprotamu lietu kā mierīgas debesis. Kāpēc pasaule un tās dažnedažādās globālās organizācijas nevar savaldīt vienu kretīnisku valsti, kas neprot uzvesties, tas man nav īsti skaidrs.

Pēc laika, protams, tu saproti, ka dzīvodams tādā sastingušā stāvoklī tu nepalīdzi nevienam – ne sev, ne Latvijai, ne Ukrainai. Jākustas, jānovērtē dzīve un jāturpina palīdzēt tādā veidā, kādā katrs var un prot. Un šeit lielais paldies visiem, kas palīdzējuši un turpina palīdzēt – gan Ukrainai, gan arī pašmāju vajadzībām.

Pārlapojot savu individuālo gadu, sūdzēties būtu grēks. Daudz ir redzēts, piedzīvots, izdarīts. Kā parasti, centīšos to visu sašķirot radnieciskās kastēs.

Veselība

Paldies Dievam un mūsdienu medicīnai, mana galvenā kaite, lietojot ikdienā imūnsupresantus un inhalatorus, tiek turēta grožos un īpaši neprogresē. Siltā laikā un līdzenā vidē es pat varu aizmirst, ka man kas kaiš, bet parādoties aukstumam, mitrumam, lielam karstumam un kāpumam, protams, tā par sevi atgādina. Visādi citādi šogad jutos stabili, piedzīvojot vien atsevišķas saaukstēšanās, galvassāpju un reiboņu epizodes. Sezonas jaunums bija kāju kaites – pēc garākām pastaigām karstumā tās pārklājās ar spilgtiem pleķiem un līdz šim nepieredzētu pampumu.

Prasmes, aizraušanās, izaugsme

Šogad noslēdzu divas jaunas lietas, kuras tika uzsāktas iepriekšējā gadā. Pabeidzu spāņu valodas mācības B1.2 līmenī, kurās apgūtais lieti noderēja ceļojumā uz Meksiku. Un, pabeidzu aušanas kursus Ērgļos, apguvu jauniegādātās stelles un esmu gatava turpināt krāt praktisko pieredzi. Atzīšos gan, ka pēdējo pusgadu, manas aizņemtības un prombūtnes dēļ, stelles vairāk uzkrājušas putekļus nekā pieredzi, bet esmu apņēmības pilna to mainīt. Trešā lieta, ko mācījos šogad, bija saistīta ar hospisa pacientu aprūpi un kādu laiku padarbojos arī kā brīvprātīgais organizācijā Hospiss LV. Gada otrajā pusē ar šo darbošanos sanāca līdzīgi kā ar aušanu, bet ceru nākamgad turpināt sniegt savu pienesumu, lai veicinātu cieņpilnas aiziešanas iespējas Latvijā.

No manām “vecajām” prasmēm, novārtā palikusi darbošanās ar koku, toties pie mauču adīšanas esmu atgriezusies, jo šo rokdarbu, atšķirībā no aušanas, var ērti paņemt līdzi un piekopt jebkurā vietā.

Esmu gandarīta arī par dārzkopības veikumu šogad. Vienmēr var gribēt vairāk un glītāk, tomēr visi trīs dārzi bija vairāk vai mazāk apčubināti un arī raža bija cienījama. Izņemot kartupeļus, kurus šogad nokopa kolorado vaboles, viss pārējais izauga pieklājīgā daudzumā. Ceru nākamgad veltīt vairāk laika dārziem un izaudzēt daudzveidīgākas kultūras.

Darbs

Tad, kad tu cilvēks esi nodarbināts konkrētā darbavietā, tad visiem ir skaidrs, ar ko tu nodarbojies un kā piepildi savu laiku. Tad, kad esi salīdzinoši brīvs putns – kā es šogad – tad bieži vien jāatbild uz jautājumu, “a ko tu tagad dari?”. Pirmkārt, visi daudzi hobiji, brīvprātīgais darbs un mazie dzīves projekti aizņem krietnu laiku. Ja runājam par nodarbēm, kas vairāk uzskatāmas par darbu, tad šogad tās tika veiktas trīs virzienos.

Pirmais no tiem ir rakstīšana un lekcijas – par grāmatām gribu izteikties atsevišķā sadaļā, bet kopumā ir tā, ka to sagatavošana, veicināšana un saistītās lekcijas aizņēmušas aptuveni trešdaļu no mana darba gada.

Otra trešdaļa ir mājvietas izīrēšana caur Airbnb, kas, ieviešot pirti un kublu, ir krietni ņēmusies spēkā. Komunikācija ar viesiem, mājas sagatavošana un novākšana pēc tam – tā ir otra darba trešdaļa (un šeit, protams, lielais paldies Eduardam par palīdzēšanu, patiesībā brīžiem es esmu tā, kas palīdz).

Un pēdējā trešdaļa tika veltīta tam, kas kādreiz bija visa mana profesionālā dzīve – komunikācijas projektiem. Kāda daļa no darbiem mani atrod caur “Komunikācijas aģentūru”, kuru bez īpaša pamatojuma joprojām uzskatu par savu darbavietu, daļa atrod mani pa tiešo, visbiežāk tieku uzrunāta no bijušo darbavietu vai sadarbības partneru puses.

Ar darbu saistīts arī patīkams notikums gada sākumā. Neko daudz necerot, “Komunikācijas aģentūras” kolēģu mudināta, iesniedzu iepriekšējā gadā īstenoto komunikācijas projektu “Atrastā Latvija” Baltijas konkursam “Miit&Links” un, kā gadījies kā ne, tiku pie pirmās vietas kategorijā “Storytelling”. Prieks!

Grāmatas, pārgājiens un tikšanās ar lasītājiem

Tad nu viena rindkopa par šo tēmu. Šogad iznākušas divas manis sarakstītas grāmatas, piebiedrojieties 2020. gada nogalē izdotajam kucēnam “Nekaunīgais pingvīns”. Otrā grāmata “Uz Aļasku un atpakaļ” savu piedzimšanu pieredzēja pavasara ziedonī, bet trešā “Santjago ceļš: plāksteris pēdām un sirdij” ziemas spelgonī pirms dažām nedēļām. Ja kādreiz mani aicināja ciemos dēļ ceļošanas piedzīvojumiem vai pieredzes komunikācijas jomā, tad tagad centrālais iemesls ir sarakstītās grāmatas (protams, tie arī ir stāsti pa ceļošanu un ceļojumos gūtajām atziņām). Esmu bijusi skolās, studijās, korporatīvajos pasākumos, teltīs un citviet, bet lāča tiesu – bibliotēkās. Man ļoti patīk runāt publikas priekšā, tāpēc šādas iespējas no sirds novērtēju.

Santjago ceļa grāmatas pilnvērtīgumam iztrūka Latvijas posma pieredzes, ko tad šovasar mainīju. 18 dienas tika veltītas iešanai pa dzimtenes ārēm, par to, kā gāja – lasiet grāmatā ;).

Ceļojumi ārpus Latvijas

Protams, svaigā atmiņā man pašai un arī bloga lasītajiem ir nesenais ceļojums Meksikā un ASV, kurā sabiju nepilnus divus mēnešus. Tas ir arī pirmais ilgtermiņa ceļojums pēc kovida un pirmais, kopš lietoju imūnsupresantus. Savulaik nesāku lietot šīs zāles, jo domāju, ka tad vairs nevarēšu ceļot. Tagad esmu pārliecinājusies, ka ceļot varu, kas priecē. Vienīgi man vēl jātiek skaidrībā ar manu iekšējo vēlmi ceļot, jo šajā braucienā neizjutu to zumēšanu un kņudināšanu, kas kādreiz apciemoja mani, kad posos ceļā un ceļoju. Varbūt esmu savu izceļojusi, varbūt man jāpamaina ceļošanas veids, mērķis vai kas cits. Par šo es vēl domāju.

Visai negaidīti šogad divas reizes sanāca būt Francijā. Īsi pēc Jāņiem aizdevāmies turp ar dzīvesbiedru, lai paelpotu Parīzes gaisu, bet pēc pusotra mēneša atgriezos Francijā kopā ar Zani Eniņu, lai piedalītos vīnogu vākšanas avantūrā. Tā vispār bija baigā štelle un jautra padarīšana, bet jāpārlasa savas piezīmes, lai atcerētos arī visus grūtumus. Bet, kā saka, nekādas nožēlas.

Gada sākumā kopā ar dzīvesbiedru Eduardu, brāli Uldi un viņa draudzeni Ingu pabijām Kanāriju salās, kas bija gluži jauks piedzīvojums gan dēļ vides, gan labās kompānijas. Vēl pavasarī sabiju pie draudzenes Oslo pievārtē, kā arī vasaras vidū kopā ar Eduardu apciemojām draudzeni un Niku Keivu tepat Viļņā.

Dzīvesvietu metamorfozes

Kopā ar Meža Evas radošo aci, pārmaiņas beidzot piedzīvoja pamata dzīvesvieta, un šobrīd dažas istabas izskatās patiešām jauki. Bija cerība pārveidot vēl dažas telpas, bet tas darbs paliks uz nākamo gadu. Arī pagalmā tika veikti daži labiekārtošanas darbi, bet man ir pilna galva ideju nākamajiem. Un jā, beidzot tika pabeigts Meditāciju namiņš, kas netīšām izvērtās par piecgades projektu.

Lieli plāni bija arī attiecībā uz Drustu īpašuma labiekārtošanu, bet nevedās ar celtniekiem, tāpēc arī šis būs viens no galvenajiem darbiem 2023. gadā.

Mazie īpašie brīži

Ik gadu aizvien vairāk novērtēju tos, it kā mazos brīžus, kas piepilda dzīves un laika telpu ar īstumu, ar nedalītu klātbūtni, ar prieku. Un tādu šogad nav trūcis, kas lai tos visus vairs atceras, šie ir tikai daži.

Vakarēšana pie ugunskura meža vidū pēc malkas sagādes kopā ar Ingu, Uldi un Eduardu, veroties uguns eņģeļos un citās dzirksteļu skulptūrās. Piepeša nokļūšana Ingas Ūles pilotētajā gaisa balonā virs piesnigušās Siguldas. Sirsnīgas sarunas ar maniem draugiem Ošiņiem, kas atbraukuši sabildēt lāčpurnus aizaugušajā dārzā. Sparģeļu vakars ar Ramani Liepājas puses laukos pavasarī un cūkupupu vakars vasaras vidū. Slīdēšana laivās pa Irbes upi kopā ar adītāju kompāniju, kontakts un pelde Miķeļtornī pie Ivetas. Initas dziesma puķu pilnā pļavā Drustos Jāņu vakarā un miglas pilns brauciens mājup. Nogurušo ceļinieku uzņemšanas prieks savās mājās, lai pamielotu ar karstu zupu pēc grūtas dienas Camino. Iespēja sēdēt kombaina tronī un vērot kā lielais zvērs bāž vēderā nobriedušās rapšu sēklas. Dīdīties kopā ar Uldi un Eduardu Labvēlīgā tipa ballītē Dikļos, vērot Nika Keiva enerģijas sprādzienu Viļnā, gremdēties senās atmiņās The Cure koncertā Rīgā un izdziedāt balsi Prāta vētras koncertā Ventspilī. Griezt maizes rikas un klausīties stāstos mājas kafejnīcu dienā Auļukalna muižā un turpat risināt smieklu un īstuma pilnas sarunas daudzās citās reizēs. Vai uzdziedāt goda dziesmu Pačamammai, iestrēbt gardo Uģa zupu un uzzīmēt tējkannu Briņģu muižā. Uzvārīt kafiju un pasēdēt zem ozola mūsu pagalmā kopā ar jaunajiem kaimiņiem Zitu un Jāni. Samīļot suneni, kas nolēmusi beidzot iepazīstināt mūs ar tuvāko kaimiņu Vangažos. Mirkt kopā ar Gunu karstajā kublā un pārcilāt dzīves jēgu. Sagaidīt piecus no rīta etnofestivālā Valmiermuižā un kopā ar Ināru pustumsā lavīties svešas mājas gaiteņos, kur mums sarūpētas naktsmājas. Redzēt, ka trīs gurķu stādi, ko pavasarī uzdāvināja Ingas mamma, ražo tā, ka nevar visu apēst. Sabučot pirmo baraviku. Sajust melleņu, brūkleņu un dzērveņu virtenes pirkstos. Un vēl un vēl.

Tad nu saku paldies 2022. gadam un visiem, kas tajā bija. Uz tikšanos 2023. gadā, kas, cerams, nesīs mieru Ukrainā un mūsos. Lai top!