Autors: Zane Eniņa

Viņi melo
Stāsti 9 jūnijs, 2015 5 komentāru
Brīdī, kad noeju uz viesnīcas foajē, pēc manis ierodas gide, lai dotos šodienas ekskursijā. „Jā, esmu gatava, tikai norēķināšos par naktsmājām”, saku viņai. Man šķita, ka tas būs nepilnas minūtes jautājums. Tomēr tā nav, jo viesnīcnieki grib četras reizes vairāk nekā man jāmaksā. Dežūrējošā meitene cenšas sazināties ar augstākiem spēkiem, lai risinātu situāciju, bet beigās,... lasīt vairāk
Uz Saules salu
Stāsti 11 jūnijs, 2015 Pagaidām nav komentāru
No rīta viss izskatās priecīgāk, arī Copacabana. Izstaigāju nelielo pilsētiņu, sabildēju tirgu un baznīcu, tad dodos ieturēt vēlas brokastis. Salīdzinoši dārgais hostelis tādas nepiedāvāja, attiecīgi esmu izbadējusies un nolēmusi izmantot Guntas Osītes novēlējumu – apēst vienas kārtīgas brokastis. Tādas arī pasūtu un kopā ar melnbaltu kaķi pieēdamies pēc pilnas programmas. Paldies, Gunta! Pēc brokastīm savācu... lasīt vairāk
No ziemeļiem līdz dienvidiem
Stāsti 12 jūnijs, 2015 2 komentāru
Laiva uz salas ziemeļu galu braukšot 8 no rīta, jāiziet 7:40, tā mani vakar informēja mājas saimnieks. Tikai nez kāpēc šorīt jau 7:20 šie dauzās pie manām durvīm un saka, ka jāiet lejā. Es vēl guļu. No rīta man katra miega minūte dārga, esmu sarēķinājusi, ka minūtēs piecpadsmit būšu gatava. Tāpēc, ja jums vajag, lai... lasīt vairāk
Ceļot – prieks un bieds
Padomi, Stāsti 12 jūnijs, 2015 6 komentāru
Katru reizi, kad blogošanas vai ceļošanas sakarā pavīd kāds apaļš cipars – 500. ieraksts, 2 000 000. lapas apmeklējums, 200. ceļojuma diena, nodomāju, ka fakts ir pārdomu pilna ieraksta cienīgs, bet kaut kā tur tas arī paliek – domās. Šoreiz nav nekas apaļš, bet par godu visiem nesenajiem apaļumiem, padalīšos ar pārdomām pēc vairāk nekā... lasīt vairāk
Atpakaļ civilizācijā
Stāsti 14 jūnijs, 2015 Pagaidām nav komentāru
Esmu augšā kopā ar sauli un, sakrāmējusi somu, dodos no kalna lejā. Arī nokāpšanas process ar smago kravu nav diez ko vienkāršs. Brīdī, kad mazliet pazaudēju koncentrēšanos uz zemi zem kājām un paveros apkārt, attopos uz dibena – mazie akmentiņi ir tik viltīgi. Soma gan ir mazlietiņ vieglāka nekā turpceļā, jo atstāju kalnu mājoklī savu... lasīt vairāk
Dzīve uz peldošās salas Titikakas ezerā
Stāsti 14 jūnijs, 2015 Pagaidām nav komentāru
Precīzi astoņos no rīta ir klāt tūres organizatori, kas iekrāmē mani ar mugursomu tūristu pilnā busiņā un mēs dodamies uz ostu. Tur tiekam pārkrāmēti laivā un sākam kuģot Titikakas ezera ūdeņos peldošo salu virzienā. Esmu tikusi pie blakus sēdētājas Lūcijas no Šveices, kas atrodas sešu mēnešu Dienvidamerikas apceļošanas vidū, mēs ātri atrodam kopīgu valodu. Kamēr... lasīt vairāk
Ēzelis, vanna un Svētais Antonio
Stāsti 14 jūnijs, 2015 Viens komentārs
„Nez, kas mums šorīt būs brokastīs?”, vaicā Lūcija un pati arī atbild: „Droši vien rīsi ar kartupeļiem”. Laimīgā kārtā viņas prognozes nepiepildās – mūs gaida pankūka ar ierasto piparmētru zariņu tēju. Esam gulējušas gana labi, un tagad, paēdušas brokastis, jūtamies lieliski. Pirms prom došanās vēl aprunājos ar šejienes ēzeli, man šie dzīvnieki dikti simpatizē. Jāteic,... lasīt vairāk
Auglība, mūmijas, futbols
Stāsti 15 jūnijs, 2015 Pagaidām nav komentāru
Kā jau varēja paredzēt, arī brokastis smalkajā vietā ir smalkas bez gala. Žēl, ka vēders ir tā iekārtots, ka nevar uzņemt enerģiju ilgākam laikam uz priekšu. Pēc brokastīm prom nesteidzos un izbaudu visu atvēlēto laiku līdz pat ārā mešanas brīdim, kas ir 11 rītā. Personāls šeit ir laipns un atsaucīgs, man beidzot izdodas atrisināt visādus... lasīt vairāk
Zilās, noslēpumainās durvis
Stāsti 18 jūnijs, 2015 Pagaidām nav komentāru
„Kas aiz tām atrodas, zina tikai burvis”, teju visu dienu dungoju šo dziesmu, staigājot pa Arekipu un bildējot durvis. Kāpēc gan es tā darīju? Arekipu biju jau apskatījusi iepriekšējā viesošanās reizē pirms aptuveni pusgada un šodienu nolēmu pamēģināt fokusēties tikai uz atsevišķām detaļām – durvīm, logiem, vārtiem. Šādu pasūtījumu, kopā ar dāsnu atbalstu, saņēmu no... lasīt vairāk
Trešo reizi Limā
Stāsti 19 jūnijs, 2015 Pagaidām nav komentāru
Vakar, kā iesēdos autobusā 5:30, tā pēc 17 stundām izkāpu Limā. Pa visu šo laiku šoferi mums vēlēja tikai vienu apstāšanās pauzi, attiecīgi, galā nonākot, sajūta bija tāda, ka ķermenis iestīvināts sēdpozā. Par spīti sagurumam tomēr braucu uz naktsmītni ar autobusu, nevis taksi – ir forša sajūta atgriezties pilsētā, kurā tu saproti, kā darbojas transporta... lasīt vairāk