Ēzelis, vanna un Svētais Antonio

„Nez, kas mums šorīt būs brokastīs?”, vaicā Lūcija un pati arī atbild: „Droši vien rīsi ar kartupeļiem”. Laimīgā kārtā viņas prognozes nepiepildās – mūs gaida pankūka ar ierasto piparmētru zariņu tēju. Esam gulējušas gana labi, un tagad, paēdušas brokastis, jūtamies lieliski. Pirms prom došanās vēl aprunājos ar šejienes ēzeli, man šie dzīvnieki dikti simpatizē. Jāteic, ka manu sajūsmu mazliet „aplauza” franču meitene Omblina, ar kuru ceļojām pa Ujuni. Viņa agrīnā jaunībā kopā ar bariņu domubiedriem un ēzeli, gājuši Santjago ceļu Francijā. Ēzelis esot bijis ar raksturu (kā jau ēzeļi) un viņu pa nakti nedrīkstējis piesiet, bijis jāatrod aploks, jo citādi nākamajā rītā dzīvnieks esot bijis tik nomākts, ka nav gribējis nekur iet. Protams, naktsmītnes ar aploku atrašana, esot bijis zināms izaicinājums. Arī pa nakti izstaigājies, ēzelis ne vienmēr darījis to, ko cilvēki grib. „Brīžos, kad es biju atbildīga par ēzeli, man gadījās iepalikt kilometrus 3 aiz citiem, un pēkšņi šis vairs nekust. Es šo vilku un stūmu, pierunāju ar labu un draudēju – nekādas reakcijas”, Omblina atceras. Kopš tās reizes viņa nosolījusies ar ēzeļiem vairs nepīties.

_DSF9336

Lejup iet pavisam citā tempā kā augšup, namamāte Norma mūs pavada līdz ostai, uztaisām atvadu bildi un kāpjam atkal kuģī.

_DSF9352

Mūsu gids šodien izskatās tāds saburzīts, bet ne bez iemesla. Pusnaktī dabūjis vest četrus amerikāņus atpakaļ uz Puno. Oficiālais iemesls ir, ka viņiem piemetusies augstuma slimība, bet Puno jau neatrodas diži zemāk. Ticamāk ir, ka viņi nebija gatavi uz nakšņošanu ļoti vienkāršos apstākļos ar sirsniņmājiņu ārā un naktspodu zem gultas. Bet tā nu viņu darīšana.

Šodien kuģojam uz kaimiņu salu Taquile vārdā, uz kuras dzīvo 3 tūkstoši cilvēku. Iesākumā atkal mazliet jāpamokās, lai tiktu salas augšā, kur atrodas centrālais laukums un var pavērties uz ezera plašumiem – tālumā redzama manis apmeklētā Saules sala un Copacabana Bolīvijā. Centrālajā laukumā atrodas vietējo tekstila darinājumu centrs, kur acis žilbt no raibuma. Ir patiešām skaistas lietas, bet nē un nē – soma jau tā ir pārāk smaga.

Pēc tam kopā ar gidu dodamies uz salas otru malu, kur mūs gaida pusdienas un vietējo priekšnesumi. Šeit apkārt viss zied un varam aplūkot, kā izskatās kinoa augs, kura zupa ir ļoti populāra Peru. Ļoti labi, jo tieši šodien pie sevis domāju – nez kā tas izskatās dabā. Šādi!

_DSF9426

Gids mums demonstrē šejieniešu cepuru valkāšanas tradīcijas – vīrieši, kas nav precēti, nēsā baltas cepures, bet precētie sarkanas. Ja neprecētājam vīrietim cepures bumbulis ir uz aizmuguri, tad viņš tāds arī vēlas palikt, ja bumbulis tiek nēsāts uz sāniem – viņš ir sievas meklējumos. Jaukākais fakts ir tāds – vīrietim pašam šī cepure jānoada!

_DSF9444

Meitenes, savukārt, demonstrē jostu aušanas tehniku, bet viens no vīriem rāda, kā no kāda auga, to saspiežot, var iegūt šampūnu un veļas mazgāšanas līdzekli. Tiekam arī pie deju demonstrējumiem un pēc tam pie kinoa zupas un ezerā ķertas foreles.

_DSF9450

Paēduši, pateicamies saimniekiem un dodamies atpakaļ uz kuģi – vairums pasažieru ieslīgt pēcpusdienas snaudā, es esmu nolēmusi vēlreiz mesties cīņā papēdim – tavu brīnumu, šoreiz man izdodas atcerēties visus trikus, papēdis smuks un zeķe pabeigta. Iesāku arī otru, bet tad jau esam atpakaļ Puno. Pasažieri tiek izvadāti pa viesnīcām, izņemot mani.

Šodien ir tā diena, kad esmu nolēmusi izmantot Agates Zaķes pasūtījumu – atpūsties saulainā dienā četrzvaigžņu viesnīcā. Esmu rezervējusi vienu tādu par akcijas cenu, tikai neesmu pievērsusi uzmanību faktam, ka tā atrodas kilometrus 20 no Puno. Gids saka, ka taksis maksāšot aptuveni 30 soles (tik cik istaba pilsētā), viņš palīdzēšot sarunāt. Pirmais taksists prasa vēl vairāk. Jautāju gidam, vai uz to pusi neiet autobuss un šis attop, ka tāds uz turieni iet gan. Taksis līdz pieturai – 3 soles, izbrauciens ar mikriņu 1,50 soles – un esmu klāt.

Ezera krastā slejas balta, šika ēka, man ir jocīga sajūta, ejot tādā iekšā. Jā, recepcijas meitene ir saņēmusi rezervāciju, samaksāju, tieku pie atslēgām un eju uz savu istabu. Atslēdzu durvis.. mjā, divas milzīgas divguļamās gultas, mēbeles ar kokgriezumiem, logs pa visu sienu ar skatu uz ezeru. Pilnīgi žēl, ka esmu viena, varētu vēl 3 ceļotājus izguldīt. Ieskatos vannas istabā un gandrīz iespiedzos – tur ir vanna! Jā, es septiņus mēnešus neesmu bijusi vannā un pēdējās nedēļas žēlojos ceļabiedriem, cik ļoti esmu pēc tādas noilgojusies.

Tomēr, kamēr vēl ir gaišs, gribu aiziet līdz netālās pilsētiņas centram. Tur varot aplūkot auglības templi (kas mani šobrīd mazāk interesē) un paēst (kas mani jau interesē stipri vairāk). Jau pa gabalu dzirdama mūzika, bet, kad ierodos kādā laukumā, apstājos kā iemieta. „Kas šeit notiek?’, prasu vīrietim blakus. Viņš paskaidro, ka šodien tiek svinēti svētki par godu Svētajam Antonio. Vīri vējjakās pūš spožās taurēs un cenšas izmantot īsas pauzes, lai aši ieķertu kādu alus malku. Sievas krāšņos tērpos (un daži veči ar), dejo pa apli, vicinādamas baltus mutautiņus. Vēl citi veči barā vienkārši malko alu un vēro procesu.

Alus te tiek patērēts ne pa jokam – uz laukuma daudzās vietās sakrautas alus kastes, pilnas ar pudelēm. Izskatās, ka Svētais Antonio ir alus aizgādnis. Alus kaste noder arī kā labs balsts kādam svētajam vimpelim, kuru sievas nostiprina starp pudelēm. Vēl viņi ber viens otram uz galvas mazus (laikam papīra) krikumiņus, apkampjas un vēl laimi. Ar ēšanu gan neviens neaizraujas, mazus gaļas iesmiņus ar kartupeļiem tirgo tikai viena sieviņa laukuma stūrī. Nopērku divus un mazliet remdēju izsalkumu. Vēl kādu brīdi priecājos par svētkiem. Ir interesanti, tomēr top auksts un tumšs, tāpēc dodos atpakaļ uz savu karaļvalsti. Pa ceļam ieraugu atvērtu veikalu un ceru tajā atrast vēl ko ēdamu. Tur ir tikai našķi, tad nu nopērku tos. Nonākusi atpakaļ istabiņā, uz karstām pēdām sagatavoju vannu. Karsta tēja, našķi un vanna! Maza laimes sajūta šodien! Agate un Fabio – mīļš paldies!

_DSF9489

Kas esmu pati izmirkusi tīra un balta, laiks arī drēbēm iet vannā. Pie ūdens procedūras tiek ne tikai mazās drēbītes, bet arī dažas lielās – kad man vēl būs iespēja tik ērtos apstākļos izmazgāt veļu un izžāvēt to – te ir divi radiatori. Tad ierušinos baltajos palagos ar datoru un apdaru ikdienas ierakstus. Un ķeru kaifu no būšanas šajos apstākļos. Kad rezervēju vietu, roka drusku raustījās no domas, ka tie pie 5 nakšu izdevumi, bet tagad esmu tik priecīga par šo pārmaiņu – kaut kas tāds ir jādara reizi mēnesī. Biznesa jautājumos braukājot, parasti ir palikšana šādās vietās, bet tad tev galva ir problēmu pilna un tu galīgi nenovērtē šos mazos komforta sīkumiņus. Bet šovakar es priecājos par katru labsajūtas niansi un aizmiegot mazliet murrāju.

103. jūnijs, 223. ceļojuma diena

Izdevumi

„Tālais” transports
Pilsētas transports 2 USD
Proviants 9 USD
Naktsmītnes 47 USD
Izklaide
Citi
Dienas bilance 58 USD
Ceļojuma bilance – 1253 USD

One response to “Ēzelis, vanna un Svētais Antonio

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s