Ceļot – prieks un bieds

Padomi, Stāsti

Katru reizi, kad blogošanas vai ceļošanas sakarā pavīd kāds apaļš cipars – 500. ieraksts, 2 000 000. lapas apmeklējums, 200. ceļojuma diena, nodomāju, ka fakts ir pārdomu pilna ieraksta cienīgs, bet kaut kā tur tas arī paliek – domās. Šoreiz nav nekas apaļš, bet par godu visiem nesenajiem apaļumiem, padalīšos ar pārdomām pēc vairāk nekā 7 mēnešu ceļošanas. Lai arī ceļoju kopš 2012. gada oktobra, vienmēr esmu to darījusi ar īsākām vai garākām pauzēm, šis ir mans pirmais ilgtermiņa un beztermiņa ceļojums.

It kā jau skaidrs, kāpēc cilvēki ceļo, bet šeit nosaukšu galvenos iemeslus, kāpēc es ceļoju. Laiku pa laikam, kad esmu galīgi ceļošanas nogurdināta, mēdzu sev tos atgādināt.

Ceļošanas PRIEKS

1. Brīvība
Tā ir viena brīnumaina sajūta, kad tu sēdi kopā ar savu mugursomu, kas ceļojuma laikā ir visa tava iedzīve, un domā – rīt kāpt kalnā, doties džungļos, maldīties pa pilsētu? Uz kuru pilsētu braukt, uz kuru valsti, uz kuru kontinentu? Tu vari vienkārši izdomāt, pieņemt lēmumu un aidā – rīt jau būt pasaules otrā malā. Neba man atgādināt, ka ne vienmēr tā ir bijis, vēl mūsu agrīnajā bērnībā došanās uz ārzemēm šķita pilnīgs kosmoss. Un daudzu valstu iedzīvotājiem tas joprojām nav iespējams – politisku vai finansiālu apsvērumu dēļ. Un vārda brīvība – tas, ka varu izteikt savas domas un redzējumu, par ko un kā vien vēlos, arī tā ir milzu vērtība.

2. Vieglums
Man šķiet, ka nekad agrāk nav bijis tik vienkārši ceļot kā šobrīd. Internets ir pavēris daudzas iespēju durvis, tostarp ceļošanai. Nakšņošana caur couchserfing.org, brīvprātīgais darbs caur workaway.info, facebook.com kā saziņas kanāls, neskaitāmi zemo cenu transporta piedāvājumi, pēdējā brīža viesnīcu cenas, tripadvisor.com ieteikumi utt. utjp. Tas, protams, neizslēdz arī iespēju „old school” garā ar mugursomu klīst pa mežu, klauvēt pie durvīm un lūgt naktsmājas, stopēt zirgus un mašīnas.

3. Izziņa
Ceļošana ir brīnišķīga iespēja nepastarpināti iepazīt citas zemes, kultūras, cilvēkus. Nav nekāda vaina arī skatīties filmas vai ziņas, lasīt grāmatas vai blogus – tomēr tas vienmēr būs citu cilvēku veidotais redzējums par noteiktu vietu. Ceļojot tu veido pats savu redzējumu. Ceļošana nojauc stereotipus gan par noteiktām valstīm, gan par to, ko drīkst, ko nē, kas ir pareizi, kas nē. Kas vienā valstī ir norma, citā ir noziegums. Tādējādi tu paplašini savas robežas un paaugstini tolerances līmeni pret citādo. Mācies nenosodīt. Mācies arī sevi iepazīt labāk – ieskatīties savās ēnās un saules zaķīšos.

4. Satikšanās
Cilvēki, protams, padara ceļošanu ļoti īpašu. Gan vietējie iedzīvotāji, kas ir labākā palīdzība, lai iepazītu svešu zemi, gan citi ceļotāji, ar kuriem dalīties ceļa priekos un bēdās. Ceļā draudzība dzimst ļoti ātri, esmu ļoti pateicīga par daudziem cilvēkiem, ko esmu sastapusi ceļojot. Un manis piesauktā svešinieku laipnība – nepazīstami cilvēki, kas ir gatavi bez atlīdzības tevi aizvest, izguldīt, pabarot – nekad nebeidz pārsteigt un sildīt sirdi pateicībā par to, ka pasaule ir daudz labāka vieta, nekā mēs to bieži mēdzam uzskatīt.

5. Pieticība
Ceļojot tu apjaut, cik maz tev šai dzīvē ir nepieciešams. Tik, cik mugursomā. Parasti cilvēkiem, kas ceļo ilgāk, ir mazākas somas nekā tiem, kas tikko uzsākuši ceļot vai kas dodas īsā atvaļinājumā. Tu arī nevari atļauties pirkt niekus, jo tie būs jāstiepj. Pēc šī ceļojuma man ir apņemšanās uztaisīt mājās pamatīgu ģenerāltīrīšanu. Tas, protams, nenozīmē, ka mums visiem jāpārvācas dzīvot uz alām, bet ļoti daudzas lietas, kas ir ap mums, mums galīgi nav vajadzīgas – to mēs it kā zinām, bet ceļojot apjaušam vēl labāk. Un attiecībā uz tām, kuras ir – skat. nākamo punktu.

6. Novērtējums
Ikdienā mēs tik daudz ko uztveram par pašsaprotamu. Cilvēku(s) sev blakus, tīru gultasveļu, karstu dušu, auto – kaudzi materiālas un nemateriālas lietas. Un sen zināms, ka novērtēt to pa īstam mākam tikai tad, kad to pazaudējam. Uz īsu brīdi vai pavisam.

7. Iedvesma
Citreiz tas ir krāsains puķupods, kas izveidots no konservu kārbas vai riepas. Citreiz ūdenskritums vai kanjons, kurā skatoties acis top platas vai slapjas no sajūsmas. Citreiz garāmejošas meitenes seja. Suns uz ielas. Bulciņas skatlogā. Jebkas var būt kas tāds, kas kalpo kā ierosinātājs iedvesmas sākumam, kas palīdz radīt tev pašam. To mierīgi var noķert arī mājās, bet ceļojot mūsu prāts un acis parasti ir redzīgākas.

8. Pieredze
Ir pieredze, ko var gūt tikai ceļojot. Mēs nevaram mājās iepazīt džungļus, vulkānus vai tuksnešus, jo to tur vienkārši nav. Dažas lietas mēs varam izzināt un apgūt arī mājās, tomēr vispilnvērtīgāk to būs darīt noteiktas prasmes vai norises dabiskajā vidē – piemēram, apgūt valodu, deju, amatu, mūzikas instrumentu tajā valstī, kur šī prakse ir cēlusies un tiek lietota ikdienā.

9. Uzdrīkstēšanās
Ceļojot izmainās mērogs. Problēmas, aplūkotas no attāluma, izskatās mazākas. Arī pati pasaule top daudz mazāka. Ja ne mazāka, tad pieejamāka. Tu pa īstam saproti, ka tevi nekas neattur no nokļūšanas faktiski jebkur. Un šī sajūta transformējas uz citām jomām – tu vari nodibināt savu uzņēmumu, ja vēlies, vari sākt gleznot, dejot, programmēt. Ja vēlies. Viss ir iespējams, durvis ir vaļā. Tikai mēs bieži vien „raustāmies” iet pa tām, jo nezinām, kas mūs sagaida. Neiziesi – neuzzināsi!

10. Latvija
Man ceļošana ir iespēja stāstīt par Latviju. Tik daudzas reizes esmu saņēmusi reakciju – tu esi pirmais cilvēks no Latvijas, ko es satieku. Tas ir liels prieks un arī liela atbildība, jo pēc tevis šis cilvēks spriedīs par Latviju. Tā ir tava iespēja, īsā sarunā radīt šim cilvēkam interesi par mūsu zemi, cerot, ka viņš kādreiz atbrauks ciemos, veicinot tūrisma attīstību un iepazīstot mūsu zemi nepastarpināti. Vai turpmāk pievērsīs uzmanību, kad atkal izdzirdēs vārdu Latvija. Daudzie ceļotāju jautājumi ir likuši arī man pašai piedomāt, kā atbildēt, kad cilvēki prasa – ko mēs tādu īpašu ēdam, ko eksportējam, kā runājam, ar ko esam pazīstami pasaulē. Un, protams, no laika un telpas attāluma vēl labāk var novērtēt meža zemeņu smaržu, priežu meža mieru, pirmo gaileņu nemieru un visu pārējo, kā dēļ man vienkārši gribas mājās.

Tā nu mēs plūdeni esam nonākuši līdz otrajai sadaļai – lai kaut ko iegūtu, ir kaut kas jāzaudē. Ne vienmēr, bet bieži. Ilgtermiņa ceļošana pieder pie tiem gadījumiem, kad šis tas ir jāupurē. Es joprojām saprotu, kāpēc ceļoju, un augstāk minētie iemesli kopumā ir spēcīgāki par tiem, kas tiks tūlīt piesaukti. Un tos būs gatavs apliecināt teju katrs ilgtermiņa ceļotājs. Katram šī ceļošanas garoziņa būs mazliet citādāka, bet bez tās neiztiek neviens. Tātad, ja arī tu sapņo „kādu dienu” sakravāt koferus un pazust nezināmā virzienā uz nezināmu laiku, piedāvāju savu subjektīvo redzējumu, ar ko jārēķinās.

Ceļošanas BIEDS

1. Nogurums
Ceļošana daudziem cilvēkiem saistās ar atvaļinājumu. Un atvaļinājums, savukārt, ar atpūtu. Attiecīgi tiek izdarīts viskļūdainākais secinājums: ceļošana = atpūta. Nope. Ceļošana ir sasodīti nogurdinoša padarīšana, jo īpaši, ja esat budžeta ceļotājs. Tev katru vakaru jāatrisina jautājums, kur nakšņot – citreiz tas ir vienkārši, bet citreiz tu nakts vidū ilgi nevari atrast palikšanu, guli kaut zem tilta. Teju katru dienu tu ierodies jaunā vietā, par kuru tu neko nezini – nevari atrast vajadzīgo adresi, autobusa pieturu. Tu nezini, kāda ir sabiedriskā transporta norēķinu kārtība un maršruti. Ja tā ir jauna valsts, tev jāapgūst jauna valūta, kas bieži ir ar tik daudz nullēm, ka galva griežas no rēķināšanas. Tu nepazīsti vietējās tradīcijas, nezini, kā uzvesties, nevari saprasties ar vietējiem, jo nepārzini valodu. Es varētu turpināt šādi ilgi – šie ir tikai piemēri.

2. Risks
Jeb nedrošība. Latvijā ieraugot uz sienas zirnekli, tava vienīgā rūpe ir notīrīt viņa saaustos tīklos pa pakšiem, bet Austrālijā tas var būt pēdējais, ko tu ieraugi, ja iznāk ar šo tuvāk iepazīties. Vai kādu čūsku, tropisko vardi, skudras. Es, Latvijā atgriežoties, vienmēr ar tādu baudu brienu pa dabas ārēm, jo zinu, ka nekas no mūsu dabas nav nāvējošs. Labi, nevajag odzēm kāpt uz galvas un mušmires ēst – bet tās mēs pazīstam, attiecīgi zinām, kā rīkoties. Tāpat nekad nevar zināt, vai ūdens no krāna ir dzerams vai nē, vai arī kura pārtika izrādīsies pārāk eksotiska latvieša vēderam. Risks ir arī inficēties ar visādām nejaukām un stipri eksotiskām kaitēm – kad parādās paaugstināta temperatūra, vienmēr jāzīlē, vai tā ir parasta saaukstēšanās vai kāds bīstams vīruss. Risks ir arī tikt apkrāptam, apzagtam, var dabūt „pa ķobi” vai pat izmantot apdrošināšanā norādīto repatriācijas pakalpojumu.

3. Vientulība
Tu esi prom no savējiem. No mīļotā cilvēka, ja tāds eksistē, no ģimenes, no draugiem. Protams, ir sociālie tīkli, ir e-pasti, skype, telefons, bet pa tiem tomēr nevar apskaut un izrunāties tik labi, cik „tiešajā ēterā”. Un, ja vien tobrīd neceļo kopā ar kādu personu, kuru var iecelt drauga kārtā, apzinies, ka apkārtējiem bieži vien ir pilnīgi vienalga, kas ar tevi notiek. Daudzi ceļo ar „otru pusīti”, pieņemu, ka tur tad ir citas rūpes un citi ieguvumi, bet ne man par to spriest, jo nekad neesmu ilgtermiņā ceļojusi ar cilvēku, ar kuru man ir attiecības.

4. Komforts
Precīzāk izsakoties, tā trūkums. Lai arī uzskatu sevi par neizvēlīgu, tomēr vienā brīdī ir līdz kaklam netīras grīdas, gultasveļa, kurā tu neesi pirmais viesis, aukstums, karstums, hosteļu virtuves ar vienu saskrāpētu pannu un salauztu dakšiņu utt… Un, ja jūs zinātu, cik daudz problēmu var būt dušai (un vairumā gadījumu arī ir) – „klausules” vai spiediena neesamība, tikai aukstais vai tikai karstais ūdens, ūdens, kas piepeši izbeidzas, ūdens, kas netek prom, ūdens, kas izplūst pa visu pārējo vannas istabas grīdu, ļoti slidena grīda, mega netīrs gumijas paklājiņš, noteka, kas pilna ar matiem, sienas, kas noklātas ar matiņiem pēc „nezin kā” noskūšanas – man šķiet, ka pietiks. Jā, autobusi, kuros tu salsti vai svīsti, iespiests starp resniem vietējiem ar vistu klēpī. Mūžīga nīkšana dažās valstīs, kur transports atiet, kad šoferim labpatīkas. Drēbes, kas jāberž izlietnē aukstā ūdenī un tad kaut kur jācenšas izžāvēt.

5. Atvadas
Par šo jau „vaimanāju” kādā nesenā ierakstā, bet ceļojot iepazīšanās arī nozīmē nemitīgas atvadas no cilvēkiem. Un citreiz tu īsā laikā ļoti cieši ar kādu sadraudzējies un tad tev jāsaka sveikas, apzinoties, ka, visticamāk, tu šo cilvēku vairs nekad dzīvē nesatiksi. Dikti bēdīgi top. Vai arī vietas, kuras iepazīsti un iemīļo, no visa jāatvadās, jāatsakās. Labas nepieķeršanās mācības. (Un es, slikta skolniece tajās).

6. Serviss
Nav pieejams. Šajā gadījumā es pamatā runāju par ikdienā ierastiem speciālistiem, visvairāk jau ārstiem. Zobārsts, ginekologs, ģimenes ārsts – Latvijā ir tik vienkārši sazināties ar „savu dakteri”, kolīdz rodas jebkāda nepieciešamība, ceļojot tas īsti nav iespējams. Viens no iemesliem, kāpēc šoreiz varu tik ilgi būt prom ir arī tas, ka mana plaušu daktere atļāva man nākt uz „tehnisko apskati” tikai reizi gadā. Bet arī pa šiem mēnešiem pāris reizes ir bijušas sajūtas, ar kurām Latvijā es ļoti labprāt būtu pie dakteres vērsusies, bet „uvi, nav tāda burta”. Mazāk svarīgi, bet tas pats attiecas uz frizieri, kosmetologu, manikīru un visiem citiem speciālistiem, pie kā cilvēki mēdz vērsties.

7. Daba
Tās ritms un cikls. Iespējams, šis ir viens no punktiem, kas man konstanti pietrūkst visvairāk. Pirms pāris mēnešiem visi pirksti niezēja, kad vēroju stādu bildes soctīklos, šis ir pirmais gads, kad nesēju un nestādu neko dārzā. Bērzu sulu laiks – garām. Un tagad ziņas, ka tirgū jau parādījušās pirmās gailenes. Drīz būs meža zemenes, tad mellenes, avenes, tad brūklenes, visbeidzot dzērvju un dzērveņu laiks. Un beku laikā mani vispār vajadzēs no Feisbuka un Tvitera atslēgt. Man ļoti svarīgi ir pabūt visos gadalaikos, to skaņās un noskaņās – ķermenis un prāts brēc netaisnībā, ka Latvijā ir vasara, bet man šeit jāsalst. Vai otrādāk – es gribu novembra miglas mieru, bet man te papagaiļi pie auss čivina un ārā +35.

8. Pasākumi
Tūlīt būs pirmie Jāņi, kurus nesvinēšu Latvijā ar savējiem. Jau bija Ziemassvētki, kurus man gan gana viegli izdevās pārdzīvot. Un dažnedažādie Latvijas pasākumi, uz kuriem gribas teleportēties – Lielā talka, Saulgriežu jogas festivāls, jauna Jaunā Rīgas teātra izrāde, kāds sirsnīgs koncerts Kalnciema ielā, Ziedoņa apbalvojums, TEDxRiga runas un vēl un vēl. Ļoti gribas būt tur.

9. Ikdiena
Kad esam iekšā ikdienā, mēs to vien runājam, kā no tās izrauties, kā tikt vaļā no rutīnas valgiem. Bet tad, kad tev neeksistē ikdiena kā šķira, tu mazliet pēc tās ilgojies. Mēs ar Ivaru Krūtaini par šo Stānās runājām (arī dažas citas augstākminētās atziņas esam apsprieduši) – esot ārzemēs, viena no pirmajām lietām, ko tu izdari, ir – radi mazas rutīniņas. Kaut dažas dienas paliekot vienā pilsētā, tu atrodi savu iemīļoto kafijas vietu (atceries, Ivar, Bukhāru), maiznīcu, saldējumu tirgotavu. Ceļojot viss ir tik nepastāvīgs, ka tu ilgojies pēc kaut kā „tā-kā-parasti”.

10. Jēga
Tu apskati vienu ūdenskritumu – wow! Vēl vienu – super! Vēl vienu – skaisti! Ceturto, piekto, desmito. Pludmali, drupas, džungļus, lielpilsētas, tuksnešus, stepes – cik, kad būs gana. Vienā brīdī tu, protams, sāc domāt, cik jēgpilna ir tava apkārt blandīšanās. Varbūt vajadzētu kokus un kartupeļus stādīt. Citreiz pilnīgi nevar izturēt, kā gribas mājās, atrotīt piedurknes un sākt urbt, skrūvēt un krāsot. Stādīt, ravēt, pļaut. Radīt. Palīdzēt. Dot. Bet varbūt es jau to savā ziņā daru, tikai ceļā esot. Skat. pirmos desmit punktus.

6 komentāru

  • Nu ta beidzot 🙂 jau sen gaidīju šādu kopsavilkumu un pārdomas par to, kā tas ir – tik ilgi ceļot un nebūt mājās, bez rutīnas, katru dienu kaut kas cits. Kaut vai piemēram, es vienu nakti guļot citā gultā īsti nevaru izgulēties, bet Tu tur katru nakti esi citā gultā, citas cietības matracī un spilvenā. Joprojām lasu un brīnos, kā Tu zināji, ka jāiet tur, vai jāprasa tam, vai, jābrauc tur, vai jādara šitā. Piemēram, kā Tu zināji, ka tur vajag vīzu, bet citur nevajag? Utt utjp…. 🙂 Paldies par rakstu!

  • RUnājot par punktu 1.1. kā Tu izvēlies, kurp tālāk doties? Ko tālāk apskatīt? Es saprotu, ka dažreiz Tev sanāk spontāni pievienoties kādam citam viņa/s maršrutā? Bet visādi citādi – kas līkumo Tavu maršrutu?

    • Man ir Ģenerālplāns, pēc kura ceļoju, bet pie tā īpaši stipri “neturos” – ļauju ievilināt sevi ceļos un neceļos. Jā, ceļabiedriem ir ļoti būtiska loma! 🙂

  • Man jau šķiet, ja jēgas jautājumi noteiktai daļai cilvēku uznāk jebkuros apstākļos, piemēram, uz balkona lasot Tavu blogu un uzdodot sev pašam jautājumus par savas dzīves jēdzīgumu, piepildījumu un mērķi. 🙂 Mani vairāk izbrīna tie, kas žurkas ritenī noskrien visu dzīvi un tā arī nomirst, nekad sev neuzdevuši jautājumus par jēgu.

    p.s. Brīnišķīgs apkopojums par ceļošanas skaistajām un ne tik skaistajām pusēm!!

  • Cik sākums ir pacilājošs, tik beigās sajutos, cik Tev mazliet (nu labi, tomēr šoreiz liekas, ka sajuties ļoti vientuļi;() bet raksts, protams, noliek pie vietas cilvēkus, kas ļoti alkst ceļot apkārt pasaulei, tik attur 101 iemesls un tagad paraugoties apkārt sajūtues tik labi mājās, it sevišķi labierīcībās, kur grīda ir tīra, nevis pludo no visu tautu sekrētiem, vai vanna, kurā var ieiet bez riebuma! Bet, jā, lai arī mājās ir labi, tad tik un tā vēlētos pēc 5-6 gadiem līdzīgi paceļot un izbaudīt laikam 7 punktu – satikšanos, cilvēku atvērtību, neizmērojamo palīdzību, iedvesmu utml. Lai veicās, lai arī sekoju tik nesen, bet manas naktis skatot mazo ir daudz krāšņākas, ceļojot Tavā blogā pa pasauli! Puedomājam droši vien daudzi par Tevi, lai arī “cīnoties” vai naudit ceļojumā tas nemaz nepalīdz, bet tik un tā-izturību un, lai nebeidzās labie piedzīvojumi!

  • Lasot šo visu, visvairāk liekas, ka vajag milzu drosmi. Uzdrīkstītēties uz ko tādu var tikai retais. Savā ziņā to var pat apskaust.

    Labrāt turpmāk sekošu līdzi šajam blogam, jo tiešām interesants…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.