No ziemeļiem līdz dienvidiem

Stāsti

Laiva uz salas ziemeļu galu braukšot 8 no rīta, jāiziet 7:40, tā mani vakar informēja mājas saimnieks. Tikai nez kāpēc šorīt jau 7:20 šie dauzās pie manām durvīm un saka, ka jāiet lejā. Es vēl guļu. No rīta man katra miega minūte dārga, esmu sarēķinājusi, ka minūtēs piecpadsmit būšu gatava. Tāpēc, ja jums vajag, lai es būtu gatava 7:20, tad tā arī vajag teikt. Neko, slienos augšā, aši sataisos un veļos lejā no kalna.

Kamēr laivu vīrs atpiņķerē savu braucamo no blakus kuģa, ir jau 8:30. Tad laiva tiek piekurbulēta un es, kopā ar vēl bariņu importa jauniešu, tieku aizvizināta uz otru salas galu. Braucot pa ūdeni un veroties uz salas plašumiem, pie sevis domāju, vai ir prātīga doma man ar kājām (ar kāju) doties atpakaļ, bet dikti jau gribas. Salas ziemeļu iepazīšanu sākam ar brokastīm – nopērku vienu hamburgeru apēšanai uzreiz, otru ceļam un krūzi melnas kafijas. Iestiprinājusies, esmu gatava rāpties kalnā pie drupām.

Rīts ir saules pieliets, uz kuru pusi vien skaties – priekšā kadrs. Eju pavisam lēnītēm un knipsēju apkaimi. Kāja pagaidām uzvedas labi, un, kad varu iet viena savā ritmā, arī pats kāpšanas process nav tik briesmīgs. Un tomēr ir milzīga atšķirība, rāpties uz augšu 4000 (kā šeit) vai 5000 metru augstumā. Pēc kādas stundas esmu klāt. Šeit apskatāms ceremoniju galds, kas reprezentē kalendāru, kā arī dabas stihijas, liels svētais akmens un ēku drupas. Pie drupām suvenīru tirgotājs – gids demonstrē ar roku zīmētu vietas karti, kurā var aplūkot katra objekta nozīmi.

_DSF8853

Kad viss izpētīts, varu rāpties tālāk – lai tiktu atpakaļ uz dienvidu galu, ir teju četras stundas ejamas (manā ritmā). Ceļš pamatā ved augšup un, kolīdz pievarēts viens kalns, priekšā redzams nākamais. Labā ziņa ir takas marķējums – to no abām pusēm ieskauj neliels akmeņu žogs, pat gribēdams nenomaldīsies. Un skati, skati. Uz abām pusēm paveras zili Titikakas ezera ūdeņi, dzidri līči un nelielas saliņas. Austrumu pusē tālumā slejas majestātiski, balta sniega klāti milži. Nu ko, liels paldies, Ieva Dzintare, par vēl vienu dienu kalnos! Zinu, grūti salasīt, bet tur rakstīts „Pāāāldies, Ievāāā!” :).

_DSF8919

Jā, es cenšos laboties ar paldies pateikšanu, mēģināšu tos vairāk vizualizēt, kā sākumā. Vēlreiz piebildīšu – ja es kādu labu cilvēku vai vēlējumu esmu palaidusi garām vai kaut ko neesmu līdz galam kā nākas izpildījusi, lūdzu pavēstiet to man, lai nesanāk kāds pārpratums, labi!?

Ceļa pēdējo posmu veicam pamīšus ar divām vācu meitenēm, kas stiepj lielās mugursomas. Viņas pūšas biežāk un ilgāk, es, savukārt, eju lēnāk. Arī viena no šīm jaunietēm strādā Bolīvijā par brīvprātīgo – palīdz bērniem (kā pati smejas – no 5 līdz 25 gadu vecumam) izpildīt mājasdarbus, māca zīmēt, spēlēt teātri. Vecumu nepaprasīju, bet izskatījās meitene izskatījās tā ap 20. Cepuri nost šo jauniešu priekšā, kas nebaidās doties uz otru pasaules malu, iemācās spāņu valodu un sāk savu profesionālo izaugsmi un dzīves izziņu šādā veidā. Vējš vienā brīdī parūpējas, lai arī man būtu cepure nost – nez no kurienes uzradusies vēja brāzma norauj man no galvas mici, paceļ to metru piecu augstumā, un brīdi plivina riņķī. Es jau domāju, ka nāksies atvadīties no galvas segas, bet tad vējam apnīk ar šo ņemties un mana cepure tiek iemesta krūmājos metrus divdesmit zemāk. Neko, rāpjos pakaļ, pēc tam kārtīgi piešņorēju pie zoda, lai šitas triks neatkārtotos.

Vēl viena šīs salas īpatnība ir tāda, ka te dzīvo trīs cilvēku kopas, lai šķērsotu katras teritoriju, ir jāmaksā – vienai 15, vienai 10, vienai 5 boliviano. Uz ceļa izvietoti posteņi, kuros jāšķiras no naudiņas. Bet, tā kā drupu apskate nemaksāja neko, tad uzskatu to kā samaksu par vēstures aplūkošanu. Vēl šeit uz visām pusēm var aplūkot cūku pupu laukus, izskatās, ka tā ir viena no galvenajām šeit audzētajām kultūrām.

_DSF8987

Īsi pirms trijiem ieraugu parādāmies pazīstamā ciemata ēkas, fū. Nu jau sagurums ir pamatīgs, gribas atpūsties. Nesen esmu notiesājusi otru burgeri, tāpēc ēst pagaidām negribas. Joka pēc paskatos uz cenām veikalā un vēl vairāk ēst negribas. Aizčāpoju līdz savam namiņam, paģērēju puikam vēl vienu termosu ar karstu ūdeni, sametu tajā pa ceļam saplūktās piparmētras un eikaliptu atvases, un iekārtojos gultā uz bilžu šķirošanu. Drīz vien jūtu, ka process top pagalam neproduktīvs, nolieku kompi malā un ļaujos siestai.

Pēc pāris stundām pamodusies apsveru iespēju rāpties vakariņās, bet slinkums un saprāts uzvar – es nepaspēšu paēst pa gaismu, bet melnā naktī klunkurēt atpakaļ pa šejienes cūku rakumiem galīgi negribas. Mans namiņš atrodas mazliet nostāk no ciema, attiecīgi apgaismojuma pa ceļam nekāda. Sagrabinu vakariņas no rezerves pārtikas krājumiem, rīt uz kontinenta nopirkšu jaunas. Jā, šejienes klusums, tas ir kaut kas. Uz salas nav ceļu, attiecīgi nav motorizētu sauszemes transporta līdzekļu, kas parasti rada troksni. Klusumu pārtrauc tikai ēzeļu bļaustīšanās, suņu rejas vai cilvēku sasaukšanās.

10. jūnijs, 220. ceļojuma diena

Izdevumi:

„Tālais” transports 6 USD
Pilsētas transports
Proviants 5 USD
Naktsmītnes 5 USD
Izklaide 5 USD
Citi
Dienas bilance 21 USD
Ceļojuma bilance – 1195 USD

2 komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.