Trešo reizi Limā

Vakar, kā iesēdos autobusā 5:30, tā pēc 17 stundām izkāpu Limā. Pa visu šo laiku šoferi mums vēlēja tikai vienu apstāšanās pauzi, attiecīgi, galā nonākot, sajūta bija tāda, ka ķermenis iestīvināts sēdpozā. Par spīti sagurumam tomēr braucu uz naktsmītni ar autobusu, nevis taksi – ir forša sajūta atgriezties pilsētā, kurā tu saproti, kā darbojas transporta sistēma, pazīsti vietas.

Mans kaučsērfinga namatēvs Antonio dzīvo Baranco rajonā, kas atrodas kaimiņos manai iepriekšējai hosteļa adresei Surco, jākāpj ārā nākamajā pieturā aiz man ierastās. Vispār iesākumā biju ieplānojusi palikt hostelī, kurā strādāju kā brīvprātīgais, bet joka pēc uzrakstīju atvērto pieprasījumu kaučsērfingā un tiku pie septiņiem uzaicinājumiem, attiecīgi nolēmu šoreiz palikt pie vietējiem. Pie Antonio jau ciemojas Eimija no Kalifornijas – īsumā iepazīstamies un liekamies uz auss, sagurums ir ne pa jokam. Šoreiz gulēšanas apstākļi ir grīda ar pāris deķīšiem, bet, pateicoties nogurumam, izguļos lieliski.

No rīta mēs ar Eimiju izdīcam Antonio atļauju palikt mājvietā ilgāk – abām daudz darāmā internetā. Man, kā ierasts, jācīnās ar bloga ierakstiem, bet Eimija šeit pēta ļoti populāro ķīniešu ēdienu ķēdi Chifa, tas saistītas ar viņas studiju darba tēmu. Kad sajūtamies izbadējušās, aizejam ieturēties uz vienu no šīm ēstuvēm, kas atrodas tepat aiz stūra – ir labi!

Tad gan laiks doties apsveicināties ar Limas centru. Neko jaunu neieraugu, apstaigāju pazīstamās vietas un apmeklēju tirgu. Šodien beidzot mani interesē iepirkšanās, man jāiegādājas šādi tādi suvenīri labiem cilvēkiem. Staigājot pa centru, pieķeru sevi nostaļģiskā noskaņā – tajā tirgus steliņģī mēs ēdām, šajā ielas vietā Džouvī tika pie Tupac Amaru, kas pagaidām uzturas manā ķešā, te mēs satikām Mišelu.

Īpaši jocīga sajūta pārņem, kad pievakarē nolemju apciemot Marko hosteli. Neesmu viņu brīdinājusi par savu ierašanos, gribu sagādāt pārsteigumu. Lai arī man nav daudz laika, ierasto maršrutu no pieturas līdz hostelim noeju kājām. Domāju, cik daudz ir noticis starp to brīdi, kad šo ceļu mēroju pirms pusgada. Tieši hostelī sākās mana draudzība ar Džouvī un Ali, kas netīši noveda līdz Pingvīnam. Cik daudz kas pa šo laiku ir piedzīvots un redzēts. Jūtos tāda kā vecāka, tāda kā bagātāka.

Marko ir uz vietas un mēs priecīgi apkampjamies. Neticami, cik labi viņš atceras viesus – Marko spēj nosaukt gan Ali, gan Džouvī vārdus, saka, ka pamanījis, ka mēs turpinām ceļot kopā. Mana bilde arī karājas „goda vietā” pie sienas kopā ar citiem brīvprātīgajiem, kas palīdzējuši Marko.

IMG_2088

Kad esam īsumā izstāstījuši viens otram pusgadā notikušo, kāpjam uz jumta. Kad es braucu projām, tur valdīja absolūts bardaks – visur būvgruži un urbju troksnis. Tagad jumta terases un bāra izbūves darbi ir pabeigti – Marko ir lepns kā pāvs un es ļoti priecīga – tik kolosāli redzēt, ka cilvēki piepilda savus sapņus. Manā iepriekšējā viesošanās laikā Marko visu laiku stāstīja, kas un kā te būs. Un tagad – tā arī ir! Marko mani pacienā ar alu un mēs apspriežam, ko vēl te varētu uzlabot, lai padarītu vietu omulīgāku.

IMG_2093

Priecīga, bet nokavējusies, atgriežos pie Antonio, šovakar mēs dosimies ielās, lai ieskandinātu Antonio dzimšanas dienu, kas ir rīt. Esmu pārradusies pirms Eimijas, bet drīz vien klāt ir arī viņa un mēs esam gatavi doties. Antonio sola mūs aizvest uz vienu no viņa iemīļotākajiem šejienes bāriem – kad to ieraugu, man jāsmejas – Marko tieši uz šejieni mūs atveda pirms pusgada. Mirkli patērzējuši un paēduši vakariņas vēl vienā no šejienes Chifām, dodamies mājās un turpinām pasēdēšanu tur. Ar baltu skaudību vēroju Eimijas talantus – jaunā amerikāniete ir ne tikai bezgala interesanta sarunu biedrene, bet meitene ar brīnišķīgu balsi, plastiku un vēl arī ģitāru prot spēlēt. Antonio ir ģitārists grupā un kādu brīdi man ir iespēja klausīties improvizācijas koncertā – Antonio spēlē, bet Eimija dzied, viņiem tiešām sanāk pasakaini. Kādā brīdī ieprasos sīkāk par ģitārspēles pamatiem un tieku pie garas lekcijas par akordiem, minoriem un mažoriem. Ne visam skaidrojumam spēju izsekot, sēžu ieritinājusies šūpuļtīklā – dikti velk uz mieru. Saku, ka jūtos kā kāpurs kūniņā un gribu gulēt. „Jā, un rīt tu būsi taurenis un lidosi”, Eimija smejas. Lidošu gan, tiesa.

16. un 17. jūnijs, 226. un 227. ceļojuma diena

Izdevumi

„Tālais” transports 19 USD
Pilsētas transports 10 USD
Proviants 26 USD
Naktsmītnes
Izklaide
Citi 19 USD
Dienas bilance 74 USD
Ceļojuma bilance – 1287 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s