Latvieši un mīlestība

Aviolīnijai, ar kuru lidošu, reģistrēšanās lidostā maksā 10 USD, attiecīgi, protams, gribu atrisināt šo jautājumu internetā. Tas neizdodas. Mēģinu vairākas reizes, bet sistēma rāda paziņojumu, ka ievadītie pases dati nesakrīt. It kā parasti pildu visas reģistrācijas uzmanīgi, tomēr apgalvot, ka netīšām neesmu nokļūdījusies par kādu burtu vai ciparu, pērkot biļeti, īsti nevaru. Nu neko, braukšu uz lidostu ātrāk un mēģināšu lietas atrisināt tur. Uz atvadām tieku pie dāvanas – Antonio man piešķir „Trīs vīrus laivā” latviski, ko pie viņa atstājusi iepriekš sērfojusī latviešu meitene Anna. Es ļoti priecājos, jo šo grāmatu man nekad neapnīk pārlasīt un tās citāti spēj greznot daudzas sadzīves situācijas.

Pirms lidošanas man šodien paredzēts vēl kāds ļoti patīkams pasākums. Mans Antarktīdas ofisa biedrs Gevins ir precējies ar peruānieti un dzīvo Limā, esam sarunājuši kopīgas pusdienas. Viņš izskatās tieši tāpat kā uz kuģa, ir tik forši satikt kopš brauciena neredzētus ceļabiedrus. Gan par godu jaukajai tikšanās reizei, gan tam, ka šīs ir manas atvadu pusdienas, ieturamies diezgan smalkā vietā Miraflores rajonā. Ēdiens Dienvidamerikas standartiem ir padārgs, Eiropas – lēts, bet kvalitāte pēc visiem standartiem izcila. Gevins, kurš šeit strādā tūrisma jomā, saka, ka Antarktīda kā galamērķis top aizvien populārāka, daudzas rezervācijas ir ne tikai nākamajai sezonai, bet arī 2017. un 2018. gadam. Izpļāpājušies un pieēdušies, uztaisām atvadu foto, tad Gevins man palīdz noķert taksi uz lidostu, un dodas savās gaitās.

IMG_2147

Lidosta atrodas tālu no centra un, neskatoties uz to, ka ir dienas vidus, ceļā pavadu pusotru stundu. Tomēr, ieradusies galā, uzzinu, ka savu jautājumu varēšu sākt risināt tikai pēc trim stundām, kad atvērsies manas aviolīnijas reģistrācijas lodziņi. Domāju, kā lai nosit trīs stundas, un izdomāju pārmaiņas pēc visai sievišķīgu risinājumu – iešu iepirkties. Netālu no lidostas atrodas zīmolu outlet tirdzniecības centrs, nolemju apskatīties, vai nevarēšu tur mazliet atsvaidzināt 7,5 mēnešos Dienvidamerikā novalkātās drānas.

Redzot mani izejam no lidostas ar lielo somu, man virsū metas taksistu bars. Sākumā pateicos un atsakos mierīgi, kādā brīdī pamanu, ka mans tonis top aizkaitināts. Stop, mierīgi! Šodien nedrīkst. Šodien esmu apsolījusi Anitai dalīties mīlestībā. Visu dienu, ar visiem – domās un darbos. Nevarētu teikt, ka rīta kreņķu dēļ būtu uzcītīgi to pildījusi, bet taksī sēžot gan sasūtīju mīļas domas tuviem un tāliem. Izpūšu gaisu, atgūstu smaidu un turpmāk taksistus atšuju ar mīlestību.

Iesākumā mana pastaiga pa veikaliem nav diez ko sekmīga, nekas īsti neiet pie sirds. Tomēr pašās beigās ieklīstu vienā bodītē, kas kvalificējas manai gaumes un cenas attiecībai, izeju no tās ar izpildītas misijas sajūtu – dažām jaunām lupatiņām un nosistu pusotru stundu. Viens no lasītājiem ir veltījis man naudiņu sevis palutināšanai, apsveru domu, ka tikko veiktās izdarības klasificējas, tomēr atsakos no domas, jo diena ir „aizņemta ar mīlestību”. Pāris reizes dažādu iemeslu pēc ir iznācis apvienot vienā dienā divus uzdevumus, tomēr gribu pieturēties pie principa – viena diena vienam uzdevumam un cilvēkam.

Atgriezusies lidostā, klīstu riņķī un mēģinu atrast vietu, kur pieslēgt datoru un mazliet parakstīt. Man ārzemēs diezgan bieži mālējas, ka dzirdu latviešu valodu, īpaši, kad uznāk Lielās Ilgas. Bet šoreiz man šķiet, ka nemālējas – un trīs puiši arī izskatās pēc latviešiem. Mazu brīdi sekoju viņiem un mēģinu sadzirdēt, vai neesmu kļūdījusies. Tomēr viņi pārvietojas ātrāk par mani un esmu diezgan pārliecināta par tautiešu satikšanu, tāpēc latviski notaurējos: „Atvainojiet, vai es lūdzu nepārklausījos?”. Puiši pagriežas un ar smaidu sejā latviski apstiprina, ka neesmu pārklausījusies.

Andris, Aivars un Niklāvs Limā bijuši darba darīšanās vienu mēnesi un jau pa šo laiku paguvuši gana izbaudīt vietējo kolorītu. Pašlaik viņi lido uz Rīgu un aptveru, ka varu izmantot situāciju. Kad sūtīju mantas mājās kopā ar Agnesi, šaubījos par GoPro kameras, kura gauži niķojas, sūtīšanu, līdz beigās atstāju to pie sevis, ko visai drīz nožēloju, jo kamera sāka uzvesties vēl sliktāk un, par spīti mazajam izmēram, ir diezgan smaga. Tad nu apvaicājusies puišiem, vai varētu viņiem palūgt nelielu pakalpojumu kaut ko aizvest mājās un saņemu piekrišanu ar piebildi, „ja vien tas neesot kokaīns”. Piešķiru viņiem kameru, vēl mazu mirklīti patērzējam, tad uz atvadām nobildēju puišus un dodos gaidīt savu lidaparātu. Jā, par godu šim faktam, man tomēr nāksies dalīt dienu uz diviem, jo izsenis izteiktais pasūtījums bija veltīt dienu nejauši satiktiem latviešiem – un ko es varu padarīt, ka man bija šī laime viņus satikt tieši šodien. Bet kopš šī brīža man ir smaids līdz ausīm un saule vēderā – pēkšņi mīlestības uzdevums kļuvis pavisam viegls.

IMG_2149

Šajā lidostā internets par brīvu ir tikai desmit minūtes. Nolemju tās izmantot, vēlreiz veicot online reģistrāciju un – viss aiziet, sistēma ir atdzīvojusies. Drīz ir vaļā arī dzīvā reģistrācija, tieku vaļā no lielās somas un man piešķir biļetes kopā ar paskaidrojumu un mierinājuma vaučeri. „Jūsu pirmais lidojums kavēsies, tāpēc jūs nepaspēsiet uz otro, mēs pārcēlām jūs uz nākamo reisu, te būs kompensācija – brokastis!”, meitene paziņo. Ierašanās galamērķī bija paredzēta 10 no rīta, tagad ieradīšos 7 vakarā un visa diena būs jānīkst nākamajā lidostā. Bet, ko padarīsi.

Pat šis jaunums nespēj satriekt manu lielisko garastāvokli, ar kuru kopā eju gaidīt savu pirmo reisu. Pa ceļam pamanu puisi, kuram arī bija problēmas ar lidojumu laikiem un apvaicājos, kā situācija noslēgusies viņa gadījumā. Identisks reiss, ar kādu lidoju šodien, vakar ticis atcelts bez īpašiem paskaidrojumiem. Vārds pa vārdam , līdz mēs aizejam tikt vaļā no pēdējiem peso, protams, izvēloties visprātīgāko variantu – iztērēt tos alū. Eds ir no Dienvidkarolīnas un, cik noprotu no stāstītā, lielāko daļu savas dzīves pavadījis armijā vai darot muļķības. Drīz jau klausos visādus „drunk story”, ieskaitot tādus, kuros viņš mēģinājis jāt uz govs vai mežonīga kumeļa. Vai atgadījumu, kad šie ar draugiem svinējuši kādu notikumu nacionālajā parkā, līdz nolēmuši pārģērbties par indiāņiem un pabiedēt cilvēkus. No rīta vairākas stundas nacionālā parka apmeklētāji varējuši vērot pa krūmiem sakritušus kailus puišus, kuru detaļas bijušas viegli piesegtas ar lapām un zāļu rotājumiem, bet ķermeņi notriepti ar ogles rakstiem. Arī pie viena no daudzajiem tetovējumiem Eds ticis pēc kopīgi ar draugu tukšotas ruma pudeles, kad ne pārāk labi zīmēt protošais draugs veicis šo eksperimentu. Man tīri labi patīk, vismaz izskatās smieklīgi.

IMG_2157

Lēnām tuvojas mans iekāpšanas laiks, tāpēc atvados no Eda un pārvācos uz saviem vārtiem. Tur priekšā sēž Mario, ar kuru kopā stāvējām reģistrācijas rindā. Ekvadorā dzimušas un Maiami dzīvojošais grāmatvedis arī izrādās interesants sarunu biedrs, nopļāpāju ar viņu līdz pēdējam iekāpšanas brīdim. Diemžēl Mario jāgaida nākamais reiss, jo lidmašīna ir pilna, bet viņa biļete ir derīga gadījumā, ja tajā ir kāda tukša vieta. Lidmašīnas sēdekļu rindas šajā lidmašīnā izvietotas nepiedienīgi tuvu cita citai, pat manām ne pārāk garajām kājām knapi pietiek vietas, nezinu kā šo pasākumu var izturēt garāki cilvēki. Tomēr, nakts ir klāt un ierodas arī tās sabiedrotais – miegs. Aizmiegu ar smaidu par šodien domās un dzīvē satiktajiem cilvēkiem, paldies!

18. jūnijs, 228. ceļojuma diena

Izdevumi

„Tālais” transports
Pilsētas transports 15 USD
Proviants 17 USD
Naktsmītnes
Izklaide
Citi 55 USD
Dienas bilance 87 USD
Ceļojuma bilance – 1349 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s