Plāni mainās atkal

„Labrīt, ir piektdiena, 19. jūnijs, un mēs tūlīt uzsāksim nosēšanos”, stjuartes balss modina teju tik maigi kā ekspedīcijas vadītājs Antarktīdas braucienā. Es joprojām jūtos mīlestības pilna no vakardienas, pamostos brīnišķīgā noskaņojumā, esmu nošņākusi visas piecas lidojuma stundas. Jā, ir pienācis laiks „likt kārtis galdā”. Kurp dodos?

Jau kopš pirmās Antarktīdas ceļojuma dienas atceros Rafaēlu skandinām – „un pēc šī Dienvidamerikas ceļojuma es došos mājās, pārbūvēšu auto un tad cauri visai Kanādai braukšu uz Aļasku.” Nu, malacis, izklausās pēc lieliska plāna. Iesākumā es Rafaēla teikto vispār neattiecināju uz sevi, vien teicu, ka es arī „kādu dienu” ko tādu vēlētos izdarīt. Tad, jo vairāk mēs sadraudzējāmies, jo vairāk it kā sākotnēji pa jokam izteiktā ideja „eu, pievienojies”, sāka iegūt nopietnības aprises. Tad, dažas nedēļas pēc tam, kad bijām pārtraukuši ceļot kopā un turpinājām Feisbuka sarakstes, vienu vakaru saņēmu ļoti lakonisku ziņu no Rafaēla. Precīzi neatceros, bet no sērijas – „man pietrūkst mans labākais ceļojuma kompanjons, īsāk sakot, brauc šurp”. Un es nodomāju – galu galā, bet kāpēc nē. Jā, man (un jums arī) atkal jāpārkārto galvā ceļojuma plāni par to, ka apbraukāšu visas Dienvidamerikas un Centrālamerikas valstis. Ja tā godīgi, tad pēdējos mēnešus jutos nedaudz nogurusi no Dienvidamerikas, īpašu treknu punktu manās sajūtās pielika salšana un ilgie autobusa ceļojumi Bolīvijā. Jā, brīnišķīgi skaista valsts, bet diezgan grūti apceļojama. Varbūt pie vainas arī Dienvidamerikā pavadītais laiks – septiņi ar pusi mēneši dara savu. Man patiešām gribējās nomainīt vidi. Un, protams, redzēt Kanādu un Aļasku. Un, kad vēl tā būs, kad pārbaudīts ceļabiedrs dosies braucienā ar savu auto pa šo maršrutu. Jāķer aiz astes situācija!

Kur, kā, cik ilgi brauksim? Nav ne jausmas, mums nav plānu. Visticamāk, pasākums varētu būt nepilnus divus mēnešus garš. Laimīgā kārtā arī Rafaēls ziņo par savas finansu situācijas pasliktināšanos, attiecīgi brauciens solās būt taupīgs, centīsimies nakšņot teltī un īpaši ar tēriņiem neizcelties. Esmu apsolījusi arī gatavot uz ugunskura, redzēs, kā veiksies. Ko pēc tam? Arī nezinu. Ja būs atlikusi nauda un ceļošanas entuziasms, iespējams, atgriezīšos pie sākotnējās ieceres piebeigšanas, varbūt atgriezīšos Latvijā. Dzīvosim – redzēsim! Jā, mani mazliet moka sirdsapziņas pārmetumi par dažiem Jūsu pasūtījumiem, kas ietver, piemēram, Kubas, Kolumbijas vai Trinidādas un Tobago apmeklējumus. Bet, ja es tur nenonākšu, aizskaitīšu jums naudiņu atpakaļ, jo nevarēšu izpildīt „pasūtījumu”.

Tā, esmu izstāstījusi, fū. Šobrīd lidmašīna lido uz Maiami, nākamais reiss ir uz Ņujorku. Šādi lidot bija daudz lētāk nekā uz Kanādu. No Ņujorkas līdz Monreālai plānoju nokļūt ar autobusu. Pēc garajām autobusos pavadītajām stundām Dienvidamerikā, sešu vai astoņu stundu brauciens man tagad šķiet tīrais nieks.

Ap pieciem rītā nosēžamies Maiami, precīzāk sakot, Fort Lauderdale lidostā. Lai gan Gevins mani kārtējo reizi bija sabaidījis par nelaipno izturēšanos šajā lidostā, man viss ir lieliski. „Labrīt, kā jums klājas. No kurienes ielidojāt? Cik ilgi paliksiet ASV? Kāds ir ieceļošanas iemels? Vai nevediet neko neatļautu? Paldies, laipni lūgta”. Visi papīri ir kārtībā, es nekādas aizdomas neizraisu un pēc šiem pāris jautājumiem varu doties tālāk.

Iesākumā, izmantojot lidsabiedrības piešķirto vaučeri, ieturu brokastis ar internetu, tad domāju, ko tālāk darīt. Mans reiss uz Ņujorku ir četros pēcpusdienā, līdz tam teju 10 stundas laika. Labi, lai arī neesmu šīs vietas mīļotāja, tomēr tik ilgi arī negribas lidostā nīkt, aizbraukšu līdz pilsētai.

Autobusa pieturā iepazīstos ar Ingrīdu no Norvēģijas, kurai ir tieši tāds pats plāns, tāpēc tālāk dodamies kopā. Vairākas reizes nomainām satiksmes autobusus, tas paņem diezgan daudz laika. Vienā brīdī nolemjam, ka nav ko braukt līdz South Beach, kā bijām sākumā iecerējušas, derēs arī „beach” tepat ap stūri, citādi manā gadījumā nāksies aizbraukt līdz galam, apgriezties ap savu asi un braukt atpakaļ.

IMG_2194

Novelkam kurpes un, viļņiem apskalojot mūsu sagurušās kājas, dodamies pastaigā gar krastu. Pēdas priecājas elpot, mēs – papļāpāt. Ingrīda atgriežas Norvēģijā pēc pabūšanas Gvatemalā ar savu draugu, tagad atsāks strādāt. Viņa arī beidzot saņēmusies piepildīt tīņa gadu sapni un spēlē basģitāru kādā pankroka grupā. Lēnītēm aizstaigājam līdz molam, tur notiesājam nepieklājīgi dārgu saldējumu un tad atvadāmies – man jāatgriežas lidostā, bet Ingrīda vēl var turpināt izbaudīt sauli pludmalē, jo viņas reiss mājup ir vēlu vakarā.

Atpakaļ tieku bez liekiem sarežģījumiem, parakstu līdz savam reisam un sēžos lidmašīnā uz Ņujorku. Pie reizes apsveicināšos ar šo pilsētu, kas man tā patīk, tad došos tālāk uz Kanādu. Lidojums notiek precīzi laikā un pēc sešiem pie horizonta parādās pazīstamās Manhetenas aprises. Nosēžamies un, tā kā šis ir vietējais reiss, šoreiz vispār nav nekas jādara – var tikt laukā bez pases rādīšanas un jebkādas citas kontroles. Vairāku lidojumu gadījumā vienmēr esmu mazliet bažīga – vai arī somai būs izdevies izsekot manam lidojumu maršrutam. Bet, viss ir kārtībā, pēc īsas gaidīšanas pauzes mana ceļabiedrene parādās uz slīdošās lentas.

Hosē man bija ieteicis braukt ar taksi un atsūtījis salīdzinoši lētāka uzņēmuma telefonu, tomēr šai ziņā neesmu paklausīga – man sabiedriskā transporta sistēma Ņujorkā šķiet ļoti vienkārša – viens autobuss, divi metro un esmu rajonā. Pilsēta sāk satumst un es pa omulīgu Bruklinas rajonu soļoju Hosē māju virzienā. Hosē, kā jūs zināt, arī ir Antarktīdas ofisa biedrs – smukais fotogrāfs no Ņujorkas. Viņš ar līgavu ir laipni piekrituši izguldīt mani divas naktis savā ligzdiņā.

Eju pa ielām, vēroju apkaimi un savas sajūtas. Viesojoties šeit pirms divarpus gadiem biju pārsteigta, cik ļoti man patika Ņujorka. Man pašai ir interesanti, vai tagad kas būs mainījies, varbūt tas bija ceļošanas iesākuma entuziasms. Nē. Nē. Viss ir tieši tāpat. Es nemāku paskaidrot, kāpēc tieši man tā patīk Ņujorka, patīk un viss. Un viss patīk. Cilvēki, nami, parki, atmosfēra. Es atkal acumirklī jūtos kā mājās. Eju un plati smaidu.

Mans smaids top vēl platāks, kad Hosē atver nama ārdurvis. Tāds prieks satikties! Iepazīstos ar Hosē līgavu Līslu, meitene ir tikpat burvīga kā viņas mīļotais. Riktīgi skaists pāris! Un viņu mājvieta arī pasakaina – šeit modernās tehnoloģijas sadzīvo ar vintage mēbelēm, gar logiem gaismu virtenes. Vienā vārdā – mājīgi. Pēc apsveicināšanās mana pirmā vēlme ir tikt dušā. Pēc tās – paēst. Tas gan nav vienkārši, jo jāizvēlas starp apkaimes daudzajiem restorāniem – kubiešu, vācu, taizemiešu vai kāda cita. Finālā paliekam pie pārbaudītām taizemiešu vērtībām un es tieku pie vistas karija ar riekstiem, mmm. Pēc vakariņām abi mani aicina pievienoties nelielai pasēdēšanai kopā ar draugiem citā bārā, bet, salikusi pa plauktiņiem plusus un mīnusus, tomēr atsakos. Ja ļaušos šādam varoņdarbam šodien, sabojāšu rītdienu, bet tā ir mana vienīgā pilnā diena Ņujorkā. Un to es gribu izbaudīt pēc pilnas programmas. Atvados no pāra un dodos uz mājas pēļiem.

IMG_2232

19. jūnijs, 229. ceļojuma diena

Izdevumi

„Tālais” transports
Pilsētas transports 18 USD
Proviants 7 USD
Naktsmītnes
Izklaide
Citi
Dienas bilance 25 USD
Ceļojuma bilance – 1349 USD

6 responses to “Plāni mainās atkal

  1. “Laimīgā kārtā arī Rafaēls ziņo par savas finansu situācijas pasliktināšanos, attiecīgi brauciens solās būt taupīgs, centīsimies nakšņot teltī un īpaši ar tēriņiem neizcelties.” Kaut kā ļoti šķērmi paliek, šo izlasot.
    Un Maiami nu galīgi, galīgi nav Fort Lauderdeila. Tas ir kā atbraukt uz Jelgavu un pateikt, ka tu esi Rīgā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s