Viņi melo

Stāsti

Brīdī, kad noeju uz viesnīcas foajē, pēc manis ierodas gide, lai dotos šodienas ekskursijā. „Jā, esmu gatava, tikai norēķināšos par naktsmājām”, saku viņai. Man šķita, ka tas būs nepilnas minūtes jautājums. Tomēr tā nav, jo viesnīcnieki grib četras reizes vairāk nekā man jāmaksā. Dežūrējošā meitene cenšas sazināties ar augstākiem spēkiem, lai risinātu situāciju, bet beigās, ņemot palīgā rezervācijas fotogrāfiju (cik jauki, ka man šāds paradums visu fotografēt), rezervāciju apstiprinošo e-pastu un atverot aktuālo cenu booking.com lapā, man izdodas pārliecināt būtni par savu taisnību.

Visa jezga prasījusi minūtes 15 un pārējie busiņā sēdošie pasažieri jau trinas. Es arī viņu vietā tā darītu. Lai arī neuzskatu to par savu vainu, īpaši tāpēc, ka biju piedāvājusi viesnīcai norēķināties vakar vakarā, tomēr atvainojos gidei par kavējumu. Gide Ērika runā skaidrā spāņu un arī angļu valodā, dažās minūtēs apgūst visu pasažieru vārdus un vispār ir apbrīnojami sakarīga.

Iesākumā mūsu ceļš ved pa nervus kutinošu kalnu serpentīnu, kurš uzved vairāk kā 5000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Ērika visiem piekodina iesmērēties ar pretiedeguma krēmu un uzlikt cepuri – lai arī ir diezgan auksts, esam dikti tuvu saulei. Tad sākas kāpiens kalnā, kas man beidzas pēc desmit metriem ar kārtīgu aizelšanos. Pasēžu, atpūšos un turpinu. Labi, desmit metri varbūt ir pārspīlēts, bet ik pēc kādiem 30 gan stājos un atgūstu elpu. Baigi grūti. Pārvietošanās šādā augstumā pat pa līdzenu virsmu ir pārbaudījums, bet rāpšanās augšup jau ir neliels varoņdarbs. Palūdzu gidei un pārējiem trim kāpējiem mani negaidīt, vienmēr jūtos tik neērti šādās situācijās. Tomēr ceļabiedri ir saprotoši un atbalsta mani, nevis pukojas.

Pusceļā skats ir varens, bet mūsu kāpiena galamērķī pavisam satriecošs. Bija vērts, kā vienmēr. Dažreiz nesaprotu, kāpēc man jāmīl tieši kalni, kuru skaistuma iepazīšana vienmēr nāk ar tādu cīņu. Kāpēc man nevarētu patikt, piemēram, pludmales. Bet nē, jācīnās par katru soli, jākāpj sev pāri. Līdz esi tur, augšā. Augstprātība, nekas cits.

Lai tiktu uz otru apskates objektu – Mēness ieleju, mums jāatgriežas pilsētā un jātiek tai otrā pusē. Pēc dažām dienām, kas pavadītas noteiktā vietā, atnāk apkārtnes atpazīšanas prieks – arī tagad, braucot cauri centram, varu orientēties tīri labi. Mēness ieleja atrodas pašā nomalē. Gide stāsta, ka savulaik šai vietā bijusi lagūna, kuras dibenā sākuši veidoties stalagmītveidīgi akmens stabi, pēc ūdens izzušanas, darbu turpinājis vējš un lietus. „Tas, ko mēs šobrīd redzam, ir erozijas mākslas darbs”, viņa smejas. Lai arī šeit ir jākāpelē ne pa jokam, tas ir daudz vieglāk, jo vairs neesam tādā augstumā.

Tiekam izlaisti pilsētas centrā un dodamies katrs savās darīšanās. Pulkstenis ir trīs pēcpusdienā, mans autobuss uz Copacabanas pilsētu Titikakas ezera krastā atiet puspiecos. Ļoti labi, jo tas nozīmē, ka man ir gana laika, lai atrastu hosteli Pirwa. Šorīt man atrakstīja Linda no Vācijas, viena no meitenēm, ar kuru kopā izlijām un salām Argentīnas kalnā netālu no Bariloche. Redzot, ka es esmu La Paz, viņa palūdza aiziet uz hosteli un paņemt disku ar bildēm no Nāves ceļa nobrauciena, ko viņa aizmirsusi izdarīt. Sākumā domāju, ka man tam neatliks laika, bet tagad izskatās, ka tas būs gana. Man nav ne jausmas, kur atrodas šis hostelis, tāpēc, apvaicājoties vairākiem taksistiem par šo nosaukumu, izvēlos to, kurš apgalvo, ka zina adresi. Pēc brīža mani sāk mākt šaubas par šo faktu, tomēr, sazinājies ar centrāli, viņš mani nogādā hostelī. Eju iekšā un stāstu savu sāgu. „Kurā datumā draudzene veica Nāves ceļu?”, loģiski pajautā darbiniece. Man jau bija aizdomas, ka tikšu pie šī jautājuma, bet godīgi atzīstu, ka nezinu. Es pat Lindas uzvārdu nezinu, Feisbukā viņa sauc sevi par Lindu Ha. Aģentūras darbiniece bez pukstēšanas iziet cauri vairāku nedēļu dalībnieku sarakstiem, līdz atrod Lindu no Vācijas, kuras uzvārds sākas uz Ha. Un atdod man attiecīgās dienas bilžu diska oriģinālu, vēlāk sagatavošot citu. Priecīgā noskaņā, ka izdevies izpalīdzēt draudzenei, dodos uz autoostu. Tā ir pavisam netālu, tāpēc taksi neņemu, bet bruņurupuča gaitā raušos ar visu somu kalnā. Galā esmu desmit minūtes ātrāk nekā bija noteikts, ir 15:50. Pieeju pie aģentūras lodziņa, kurā esmu nopirkusi biļeti un prasu, no kuras platformas aties autobuss.

Autobuss šodien neaties, ceļš esot bloķēts. Tas viņu valodā nozīmē, ka droši vien atkal nav izdevies pārdot pietiekamu skaitu biļešu. Saku darbiniecei, ka esmu šovakar rezervējusi viesnīcu Copacabana un tomēr gribētu tur nonākt (rezervācija gan ir atceļama, bet to es nesaku). Labi, viņa piezvanīšot citai kompānijai. Jā, četros tomēr atiet cits autobuss, no man zināmā kapu rajona, man tikai būšot jāpaņem taksis (15 boliviano) līdz turienei, lai paspētu. Nu labi, tas tāpat ir lētāk, nekā vēl vienu nakti palikt La Paz. Vai viņi man atdos naudu par biļeti? Nē, šī pati biļete derēšot. Vai autobuss pagaidīs, ja es kādu minūti kavēšos? Jā, viņa esot tā sarunājusi.

Nu labi, sēžos taksī, tas, protams, nonāk sastrēgumos, bet minūtes piecas pēc četriem esmu rajonā. Līdz autobusa pieturai nevar tikt, jo iela ir bloķēta. Labi, kāpju ārā un saku, ka to pēdējo kvartālu noiešu kājām. Cik nu ātri spēdama, uzraušos kvartālu pret kalnu. Nevienu autobusu nemana, stāv mikriņi, kas arī piedāvā braucienus uz Copacabanu. Rādu viņiem biļeti, šie groza galvu un saka, ka man jāapvaicājas autobusu kompānijas birojā, tepat blakus. Labi, rādu viņiem biļeti, šie brīnās un saka, ka šodien ir svētki, iela ir bloķēta un autobusi nekursē. Mēģinu kaut ko teikt, ka aģentūras pārstāve zvanīja, sarunāja, šie groza galvu.

Labi, es saprotu, ka esmu apčakarēta, īsi apraudos un eju uz mikriņu. Šie atkal groza biļeti, es saku, ka man pofig, cik maksā mikriņš, braukšu ar to. Vīri ar līdzjūtīgām sejas izteiksmēm saka, lai piemetot 20 boliviano, būšot labi. Šobrīd jau man ir vienalga, cik kas maksā, iedodu 20mitnieku un ieriktējos aizmugurējā sēdeklī rakstīt. Kad dodamies ceļā, apjautājos man priekšā sēdošajiem vācu puikām, cik viņi samaksājuši par šo braucienu. Protams, 20 boliviano. Nav stāsts par naudu, mani lieki izgrūstie 45 boliviano ir nepilni 7 dolāri, bet par attieksmi un principu. Meļi viņi visi ir. Lēnām sāku pagurt no šis valsts.

Vēl neesam tikuši ārā no pilsētas, kad mūs aptur ceļu policija. Es īpaši nepievēršu uzmanību notiekošajam, jo tapinu šo ierakstu. Vācu puiši pēc brīža man prasa, vai es runājot spāniski. Nu, drusku. Šie arī runā un var man pavēstīt, ka mūsu šoferim nav tiesību un tagad, vai nu viņš iedos kukuli un mēs brauksim tālāk, vai arī mums būs jāmeklē cits transports. Lūdzu nē. Esmu nogursi no šodienas. Izskatās, ka šoferis jautājumu atrisinājis bolīviešu manierē un mēs turpinām ceļu.

Pa ceļam mēs ik pa laikam uzlasām bariņu ar vietējiem bolīviešu onkuļiem, kas par mazu ceļa gabaliņu šķiras katrs no 2 boliviano. Es lēnām iepazīstos ar vācu puikām. Abiem ir 19 gadi un pēc skolas beigšanas abi atbraukuši uz Dienvidameriku strādāt par brīvprātīgajiem. Viens no viņiem Santa Cruz rūpējas par bāreņiem bērnu namā, otrs Kolumbijas galvaspilsētā par ielas suņiem un kaķiem. Viņiem ir, ko pastāstīt.

Vienā brīdī mūsu autobuss apstājas apgaismotā vietā un prasu puišiem, vai esam galā. Nē, šī esot vieta, kur mēs celšoties pāri ūdens klajam, tad vēl būšot jābrauc kāds strēķītis. Mikriņš uzbrauc uz vienas koka platformas, pasažieri gabaliņu tālāk tiek iesēdināti laivā, kas pilnīgi bez nekāda apgaismojuma (ir piķa melns) aizvizina visus otrā krastā. Tad pasažieri un mikriņš atkal satiekas, varam turpināt ceļu. Ap deviņiem vakarā beidzot piestājam Cocacabanā – naktī tā neizskatās diez ko omulīga – eju pa taisno uz savu rezervēto hosteli. Rīt apskatīs, kas te īsti notiek.

8. jūnijs, 218. ceļojuma diena

Izdevumi:

„Tālais” transports 8 USD
Pilsētas transports 4 USD
Proviants 1 USD
Naktsmītnes 11 USD
Izklaide 18 USD
Citi
Dienas bilance 42 USD
Ceļojuma bilance – 1199 USD

5 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.