Kas sāp pēc Nāves ceļa?

Tīru zobus un man šķiet, ka dzirdu dīvainas skaņas. Jā, klauvējieni atkārtojas. Paveru durvju aizkariņus un redzu tur stāvam viesnīcas darbinieci. Esot atbraucis ceļojumu aģentūras pārstāvis pēc manis. Viss jau būtu labi, ja vien es nebūtu pamodusies pirms pāris minūtēm un pilnīgi negatava ceļam. Tramīgi ieskatos vaučerī, varbūt esmu ko sajaukusi. Nē, tur skaidri rakstīts, ka savākšana ir no 8:00, bet pašlaik ir pusastoņi. Saku darbiniecei, lai vēsta čaklajam pārstāvim, ka es neesmu gatava un lai viņš gaida vai brauc pēc citiem dalībniekiem. Kad pēc minūtēm 20 noeju lejā, redzu, ka šis gaida. Vēl 5 minūtes apskatos internetu un uz biļetes norādītajā laikā esmu gatava doties. Auksts un tukšs busiņš mani aizvizina līdz centram, kur priekšā stāv vēl vesels bariņš Nāves ceļa braucēju.

Pa burzmu ieraugu pazīstamu seju – Taisa! Apskaujamies un brīdi aprunājamies. Viņa Nāves ceļu jau veikusi pirms pāris dienām, bet tagad dodas džungļu pastaigā un mūsu busiņus izmanto kā transportu līdz „mežam”. Ar Gerionu šķīrusies šorīt. Dullais vācu puika nopircis riteni un braukšot ar to līdz Limai.

IMG_1857

Esmu dzirdējusi, ka rūpīgi jāizvēlas ceļojumu aģentūra, jānoskaidro, cik cilvēku piedalīsies nobraucienā, jāpārbauda velosipēda tehniskais stāvoklis. Neesmu izdarījusi neko no tā. Toties esmu rezervējusi vienu no lētākajiem pieejamajiem variantiem (350 boliviano) uz viena no sūdīgākajiem velosipēdiem. Protams, cilvēki arī esam vesels bars – mazpadsmit. Bet man šķiet, ka arī relatīvi lētās kompānijas nav ieinteresētas, lai viņu braucēji birst no klints lejā, gan jau būs labi.

Mūs sakrāmē divos busiņos un izved no pilsētas. Kādā placī kopā ar riteņiem tiekam izkrauti, mums tiek izsniegts ekipējums – jaka, bikses, ķivere, ceļu un elkoņu aizsargi. Tiekam arī pie īsas instrukcijas – ko darīt un ko nedarīt uz ceļa. Tā kā negadījumi var rasties, vai nu pašam izdarot kaut ko muļķīgu, vai otram braucējam izdarot ko tādu (piemēram, ieskrienot tavā ritenī), mana koncepcija ir pavisam vienkārša – braukšu pēdējā, tādējādi par 50% reducējot risku.

Īstenībā iznāk vēl labāk. Kompānijā ir viena meitene, kas ne pārāk labi saprotas ar velosipēdu, tāpēc brauc ļoti lēnām, viņas puisis sastāda kompāniju, attiecīgi pārītis nodrošina arjergardu, bet drošā attālumā no manis. Pārējie visi nesas kā pēc deficīta padomju laikos. Un es – mierīgi varu braukt viena savā tempā, vienlaikus neizjūtot sirdsapziņas pārmetumus par ceļabiedru kavēšanu, jo zinu, ka aiz manis „velkas” pārītis.

Pirmais, nepilnu stundu garais nobrauciens, ir pa asfaltētu ceļu. Ritenis ripo labi, pat pārāk labi, bremzes ir mans labākais draugs. Ātrums tāpat ir gana jestrs, ik pa laikam garām pabrauc kāds auto, kuru ķiveres dēļ nevar dzirdēt (spogulīšu, protams, riteņiem nav), nevarētu teikt, ka es jūtos mega droši. Bet tieši tāpēc nepārspīlēju ar ātrumu un viss ir labi. Pēc šī posma, kas domāts velosipēda iepazīšanai, tiekam pie pāris našķiem, tad mazu gabaliņu atkal pavizināmies busiņos, līdz tiekam izkrauti mākonī – šeit sākas slavenais Nāves ceļš.

IMG_1886

Mums atkal tiek sniegta „īsa pamācība velo uzvedībā” un varam ripot lejā. Es pieturos pie iepriekšējās koncepcijas – pagaidu, kamēr bars ir gabalā, apdzenu lēnīšus un viena pati izbaudu ceļu. Jā, ceļu, nevis apkārtējo ainavu. Nāves ceļš ir dubļiem un akmeņiem bagāts, tāpēc pārāk daudz apkārt blisināties nav prāta darbs. Braucu un domāju, ka tieši tāpēc es tā mīlu kājāmiešanu – acis un domas nav piesietas. Bet arī šis nobrauciens man tīk, esmu tuvās attiecībās ar velo no kādu piecu gadu vecuma, iespējams, pat agrāk. Ar draugiem veikti neskaitāmi velobraucieni un bērnībā, Jūrmalā dzīvojot, es vairāk laika pavadīju uz velo, nekā staigājot. Vienu gadu man bija paradums katru vakaru aizšaut līdz brāļa sievai, kas strādāja Lapmežciemā – turp atpakaļ 42 km. Tolaik tas šķita tīrais nieks.

Cik ļoti Nāves ceļš atbilst savam nosaukumam? Ceļmalā itin bieži redzamie krusti apliecina, ka gluži bez iemesla jau tas nav. Internetā var atrast apgalvojumu, ka 2006. gadā kāds saskaitījis, ka uz šī ceļa ik gadu galu dabon 200 – 300 tūristi. Nezinu, es īsti neticu šim apgalvojumam. Ceļš vijas gar klinšu krauju, vietām ir uzstādīti norobežojumi, vietām nē. Tāpat, dažās vietās nokrītot var apdauzīties, dažās – nosisties ar garantiju. Lai izpildītu pēdējo, jābūt idiotam vai neveiksminiekam. Kopumā ceļš ir gana plats un, ja vien braucējs pārlieku neriskē un izvēlas „ceļa segumam piemērotu braukšanas ātrumu”, nobrauciens ir visai drošs. Protams, ja notiek kāda tehniska ķibele vai pie vainas ir cits dalībnieks – var nonākt neveiksminieku kategorijā.

Ik pa laikam ir kolektīvas pauzes, kurās notiek grupas un apkārtnes sabildēšana. Viens no aģentūras pakalpojumiem ir arī fotogrāfa nodrošināšana, kas ir jauki, bet es tomēr braucu ar savu fotoaparātu kaklā – sākumā mazo, pēc tam lielo. Gids gan nosaka, ka, ja es nokritīšu, aparāts būs lupatās, uz ko es viņam atbildu, ka neesmu ieplānojusi krist. Visa ceļa garumā tikai vienu reizi pietuvojos šim stāvoklim – pārāk strauji nobremzēju un pakaļējais rats saslīdēja, bet glīti savācos. Ja liktu minēt, kura ķermeņa daļa visvairāk sāp pēc ceļa veikšanas, tad pirmā doma – dibens – nebūtu pareiza. Protams, arī to var just, bet velo tomēr nav zirgs. Visvairāk sāp labā roka no teju nepārtrauktās bremžu turēšanas. Lūk!

Nāves ceļa nobrauciens ar visām fotopauzēm ilgst nepilnas trīs stundas. Pēc tam tiekam pie kārtīgām pusdienām, interesenti var arī ieiet dušā vai baseinā. Mūsu „ārzemnieku” busiņš nolemj, ka nomazgāties var arī viesnīcā un nolemjam visi kopā atceļā smirdēt. Pats atpakaļceļš vien ir ko vērts – šoferis vālē tādā stilā, ka mēs sēžam platām acīm. „Šis vairāk atgādina Nāves ceļu”, nosaku ceļabiedrenei un viņa piekrītoši pamāj ar galvu un iekrampējas sēdeklī vēl ciešāk.

Šo dienu veltu Jānim Dzelmem – vienam no maniem labajiem gariņiem, par kuru nezinu neko vairāk kā vārdu, uzvārdu. Mīļš paldies!

p.s. Pielikumā redzamās bildes ir no diviem maniem fotoaparātiem un aģentūras fotogrāfa, attiecīgi atvainojos par bilžu secības neloģiskumu.

7. jūnijs, 217. ceļojuma diena

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports 1 USD
Proviants 7 USD
Naktsmītnes 5 USD
Izklaide 56 USD
Citi
Dienas bilance 69 USD
Ceļojuma bilance – 1182 USD

3 responses to “Kas sāp pēc Nāves ceļa?

  1. Arekipā, Peru, braucot ar MTB no vulkāna, bija līdzīgi. No nemitīgās ceļa “trepes” brauciena beigās abas rokas līdz elkoņiem praktiski vibrēja.

  2. Fantastisks viss tas ko Jūs darāt. Ar Jūsu acīm mēs redzam pasauli.
    Sākumā mani visvairāk pārsteidza- kā tas var būt, ka Jūs ceļā satiekat tikai labus, jaukus un izpalīdzīgus cilvēkus- nevienu sliktu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s