Uz Saules salu

No rīta viss izskatās priecīgāk, arī Copacabana. Izstaigāju nelielo pilsētiņu, sabildēju tirgu un baznīcu, tad dodos ieturēt vēlas brokastis. Salīdzinoši dārgais hostelis tādas nepiedāvāja, attiecīgi esmu izbadējusies un nolēmusi izmantot Guntas Osītes novēlējumu – apēst vienas kārtīgas brokastis. Tādas arī pasūtu un kopā ar melnbaltu kaķi pieēdamies pēc pilnas programmas. Paldies, Gunta!

Pēc brokastīm savācu no hosteļa bagāžas glabātuves savu somu un dodos gaidīt laivu uz Isla del Sol (Saules salu), man priekšā jau dirn krietns ārzemnieku pulciņš. Man acīs iekrīt divi jaunieši, kas malko alu. Gandrīz gribas pieiet šiem klāt un pateikt: „s utra nje vipil, djenj propal”. Liktenim labpatīkas, ka tieši ar šiem puišiem un vēl pāris citiem ļaužiem tiekam uzstellēti uz laivas jumta, pārējie pasažieri brauc iekštelpā. Tā nu gribot negribot iepazīstos ar Paulu no Itālijas un Tibo no…. Jaunkaledonijas. Esmu jau radusi visiem sniegt ģeogrāfijas lekcijas par to, kur atrodas Latvija, bet šoreiz lekcija nepieciešama man. Jaunkaledonija ir Francijai piederoša salu grupa Klusajā okeānā, tālāk lasiet: http://lv.wikipedia.org/wiki/Jaunkaledonija.

Abi jaunieši iepazinušies pirms pāris nedēļām Sukrē un tagad ceļo kopā. Pauls ir pavārs un savā profesijā strādājis daudzviet pasaulē, pēdējā vieta bijusi Riodežaneiro, kur viņš arī plāno atgriezties pēc šī ceļojuma. Tibo plāno atgriezties mājās, kur viņš strādā par franču un spāņu valodas skolotāju. Skolā. Cenu līmenis Jaunkaledonijā esot nepieklājīgi augsts, bet arī par algu nevarētu sūdzēties, viņš kā skolotājs nopelna 3000 – 4000 eiro mēnesī. Mēs ar Paulu tikai līdzjūtīgi saskatāmies par šādu ciparu.

Kuģītis līdz Saules salai kursē pusotru stundu – paspējam gan izpļāpāties, gan nosalt. Ap trijiem pēcpusdienā piestājam salas ostā, kas atrodas krietna kalna pakājē. Puišiem ir palieli koferi, tāpēc viņi paliek turpat piekājē, es esmu apņēmības pilna pakāpties augstāk – man ir sajūta, ka tur cenas būs zemākas un rīt tāpat būs jātiek kalnā, lai kaut ko redzētu.

Kāpju un pūšos, pūšos un kāpju. Atpūtas pauzēs bildēju šejienes skaistās puķu dobes un apkārtnes ainavu, kas ar katriem uzkāptiem pārdesmit metriem top aizvien iespaidīgāka. Man pa ceļam piesitas mazs puišelis, kurš prasa, vai man vajadzēšot naktsmājas. Nu, ir tāda lieta. Viņš profesionāli apvaicājas par personu skaitu, tad sāk reklamēt savu piedāvājumu – skats lielisks bez gala, ne tā kā šeit, kur koki priekšā; karstais ūdens; esot gan atsevišķas istabas, gan kopīgas. Labi, cik maksā. Atsevišķā esot 50 boliviano, bet kopīgā 35. 35 izklausās labi, vai tālu būs jākāpj. Nē, minūtes desmit. Tātad divdesmit. Bet labi, mēģināšu. Puisītis garlaikojas, es stenu. Vienā brīdī viņš man sniedz mazu piparmētras zariņu, tas, viņaprāt, palīdzot pret augstumu. Nezinu, vai palīdz, bet smaržo dikti labi. Puisēns arī piedāvā nest manu mazo mugursomu, tomēr atsakos, jo negribu nodarbināt bērnus. Pēc tam atnāk arī (aiz)doma, ka, ja vien viņš vēlētos, varētu mierīgi ar visu manu somu aizbēgt, ka divi deviņi.

Brīdī, kad mani spēki ir galā, arī mēs paši esam galā. Tā ir ģimenes māja, kurai blakus tiek izīrēti divi mazi namiņi. Smalkākais, ar trim gultām, maksā 50 boliviano, nedaudz mazāks ar laulības gultu – 35. Paldies, man pietiks ar mazāko. Zēns arī apvaicājas, vai man nebūtu pretim norēķināties jau tagad, samaksāju viņam prasītos 35 un domāju, vai vēlāk nepārradīsies vecāki un mani neizmetīs no šejienes. Tad jau redzēs.

Nolieku somu un eju apskatīt ciematu. Esmu uzraususies teju līdz pašam kalna galam, atlicis pakāpties tikai pavisam nedaudz, kad esmu tūristu takas vidū – šeit uz katra stūra ir pa hostelim vai restorānam. Joka pēc pabāžu galvu vienā no naktsmītnēm, lai pārbaudītu cenu līmeni. Palikšana šeit maksā 80 boliviano, ok. Izstaigājusi apkaimi, piesēžu, manuprāt, restorānā ar smukāko skatu un pasūtu vakariņas.

Pēc brīža garam iet arī Pauls un Tibo, šie man pievienojas. Esmu priecīga par kompāniju, ir ar ko patērzēt un pasalt kopā. Saulrietu gan mēs neredzam, jo tas tiek demonstrēts otrā kalna pusē, bet tāpat ir gana skaisti vērties debesu vakara krāsās. Sāk palikt tumšs un nepiedienīgi auksts, tāpēc ejam katrs uz savu mājvietu – šie kāpj pa kalnu lejā, es gar cūku aizgaldiem un lamām lavos uz savu namiņu, cerot, ka vecākiem nebūs nekas iebilstams pret dēla biznesa darījumu.

Jā, visa ģimene ir mājās, iebildumu nav, tēvs vēl man sniedz padomus par manu rītdienas ieplānoto pārgājienu pa salu. Biju domājusi, ka istabiņā būs tikpat auksti, cik ārā, bet nē – šķiet pa dienu tas uzkrājis saules siltumu, ir diezgan patīkami. Palūdzu termosu ar karstu ūdeni (3 boliviano) un uztaisu kumelīšu tēju. Tad nolemju pārbaudīt, vai dušā tiešām sastopams karstais ūdens. Krietnu brīdi tek tikai auksts un manas cerības sāk izplēnēt, kad pēkšņi ūdens pārtop siltā, tad karstā.

Jā, Bolīvijā dušā nav divu krānu. Karstums šajās elektriskajās dušās parasti tiek regulēts ar spiedienu – jo tas ir vājāks, jo ūdens karstāks. Šoreiz cenšos aizdzīt karstumu, palielinot spiedienu, bet tas nestrādā, no dušas gāžas gandrīz verdošs ūdens. Ok, vēl var regulēt vienu pogu pie dušas klausules – pagriežu to un.. viens nejaušs žests un pazūd elektrība visā pasaulē. Kamēr es pa tumsu sataustu pidžamu-dvieli un atrodu ko nebūt uzģērbjamu, lai ietu atdabūt elektrību, tikmēr saimnieki ir piefiksējuši skādi un pieslēdz to atpakaļ. Labi, es arī lienu dušā atpakaļ, gar kloķiem vairs negrābstos. Ļoti jocīgi mazgāties, kad ķermenis ir pārsalis, bet ūdens ir pārāk karsts. Tomēr esmu jau finiša taisnē, kad, šoreiz bez manas grābstīšanās, atkal pazūd elektrība. Labi, tas nozīmē, ka ūdens procedūras jābeidz, noslaukos un apģērbjos mobilā telefona lukturīša gaismā. Brīdi ceru, ka tā atkal parādīsies, bet, kad tas nenotiek, saņemos, izeju aukstajā naktī un pieklapēju pie saimnieku mājas ar savu bēdu. Jautājums atkal tiek diezgan operatīvi atrisināts. Internets šeit nav pieejams, toties ir pilnīgs klusums, kas ir patīkama pārmaiņa pēc trokšņainās La Paz.

9. jūnijs, 219. ceļojuma diena

Izdevumi: