Apburtais mežs un burvīgie cilvēki

Stāsti

„Mucho, mucho amor. Daudz, daudz mīlestības”, Rita, ar rokām vicinoties, sūta man gaisa viļņus. Es viņai atpakaļ, kuram gan mīlestību nevajag. „O, jā, man vajag, vajag”, Rita ar žestiem rāda, ka savāc sūtījumu. Apkampjamies, novēlam viena otrai veiksmi, piekodinu godam nosvinēt Lukasa 21. jubileju un, uzvēlusi plecos mugursomu, dodos ceļā. Pie vārtiem mani sagaida melns suns un pavada krietnu ceļa gabalu. Iedodu viņam maizes šķēli no saviem pārtikas krājumiem un viņš aiziet uz upes pusi ieturēties. Uz atvadām gan duksis velta skatienu „vai tiešām nekas labāks tavos krājumos nebija, bet nu paldies par to pašu”. Varēju, mīlīt, vēl tomātu vai kāposta lapu piedāvāt.

Nostājos ceļa malā un izvelku plakātu „Villa la Angostura”- iesākumā gribu nokļūt līdz šai vietai un apciemot slavenu mežu. Mašīnu daudz, bet pirmā pietur pēc minūtēm 20 – vīrs piedāvā mani aizvest 30 km tālāk līdz kādam ezeram, vai tas derēšot. Nu, kāpēc ne – ka tik tieku uz priekšu. Andrē ir fermeris no Argentīnas vidienes un savu uzmanību sadala starp sievu, diviem bērniem un 600 govīm. Kādreiz esot bijušas vairāk kā 1000, bet tagad dažādojis savu biznesu un pārsimts govju vietā nedaudz nodarbojas ar graudkopību. Pamatā graudi, piens un gaļa nonāk vietējā tirgū, bet daļa tiek arī eksportēta. Uz Eiropu pamatā aizceļo govs ciskas. Andrē spāņu valoda nav viegli saprotama, tomēr mums izdodas komunicēt visu ceļu. „Bija ļoti, ļoti patīkami ar tevi aprunāties”, Andrē man saka, kad kāpju laukā. Tas kārtējo reizi pierāda, cik svarīgi cilvēkiem ir, ka kāds viņos vienkārši klausās, jo diez vai varētu uzskatīt, ka es ar saviem „aha”, „o” un „si, si” būtu devusi sarunai būtisku saturisko ieguldījumu.

???????????????????????????????

Pateicos, izvelku atkal savu plakātu un paceļu roku. Un tā es tur stāvu. 10 minūtes, 20 minūtes, 30 minūtes, 40 minūtes. Lietot vārdu „pārsalusi” droši vien būtu pārspīlēti, bet „pamatīgi nosalusi” gan. Starp diviem ezeriem vējam ir kur ieskrieties un šis to arī dara, joņodams turp un atpakaļ. Nodomāju, ka tuvākajās dienās būs jāiegādājas ziemas jaka – tālāk uz dienvidiem siltāks nekļūs un mans vienīgais siltais apģērbs augšdaļai ir plāna sporta jaka. Mani nepriecē doma par vēl vienu lielu mantu, bet neko darīt. Pukonā jau nopirku kārtīgas slēpošanas bikses, esmu tās iesaukusi par Pingvīnbiksēm, jo nopirku dienā, kad Pingvīns aizgāja tautās. Siltas bikses par 3 USD lietoto preču veikalā man šķiet labs ieguldījums. Ei, kur es agrāk biju. Attaisu somu un turpat ceļmalā uzstīvēju tās kājās. Tā ir stipri labāk. Esmu beigusi pogāties un staipīties, kad apstājas balts busiņš. Tas gan nav parasts šoferis, kas izpalīdz mugursomniekiem par pliku paldies, bet gan biznesmenis, kas par autobusa biļetei līdzīgu cenu savāc pa ceļmalām tādus kā es. Un es piekrītu. Ietaupīt 5 USD, lai pēc tam saslimtu un atkal skrietu pie ārsta par 40 USD, nav īpaši gudri. Nebiju domājusi, ka būs tik grūti noķert mašīnu uz salīdzinoši „dzīva” ceļa. Vēl par labu kāpšanai transportā liek balsot debesis – tās ir apmākušās, kuru katru brīdi var sākt līt.

Ietraušos siltajā busā un baudu apkārtnes ainavas – šis ir ļoti skaists maršruts, saukts par septiņu ezeru ceļu. Zilie ūdens klaji ar koku zaļiem krastiem vīd ik pēc dažiem kilometriem. Par spīti skaistumam, siltums atnes miegu, kuram ir neiespējami pretoties. Pamostos tikai brīdī, kad griežam nost no šosejas, lai iebrauktu kādā kempingā un apskatītos, vai tur nav kāds braukt gribētājs. Tādu nav, bet es jūtos gatava vēlām brokastīm un nopērku kempingā sviestmaizi un kafiju. Neko ražīgs šis bizness manam vedējam šodien nav – bez manis pusceļu pabrauc vien vēl divas meitenes. Galapunktā, uzzinājis, ka dodos uz Arrayanes mežu, šoferis mani aizved uz divus kilometrus attālo ostu, no kuras iet kuģi uz nacionālo parku. Jūtos par to pateicīga un piemetu mazliet vairāk naudiņas.

Eju uz piestātnes biļešu kasi, lai uzzinātu, ka kuģis būs pēc pusstundas… un arī to, ka visas biļetes uz to ir izpirktas. Biļetes nav lētas – 350 peso (ap 27 USD) abos virzienos. Esot pieejamas biļetes tikai turpceļam (260 peso) vai arī uz vēlāku kuģi, kurš atgriežas pusdeviņos vakarā. Ir jau dikti vēlu, jo man vēl jātiek līdz nākamajam miestam, kur esmu sarunājusi naktsmājas. Bet „dzīties atpakaļ” negribu, tāpēc saku meitenei, ka esmu ar mieru turp doties tagad, bet braukt atpakaļ ar vēlo kuģi. Tā nevarot, tad biļetes jāpērk atsevišķi katram virzienam, kas veido 420 peso. Nē, paldies, tāpat jau tas nav lēts prieks. Labi, nāksies izlaist šo atrakciju vai arī atgriezieties citā dienā. Izskatās, ka veiksme ir mani pametusi, bet nevar jau gribēt, lai šī visu laiku tikai ar mani krāmētos, citiem tak arī vajag.

Uzveļu somu atkal plecos un dodos prom. Pie ostas ieejas ieraugu kādu vīru dalām reklāmas lapiņas. „Atvainojiet, vai uz nacionālo parku kursē vēl kāds kuģis?”, eju klāt painteresēties. „Jā, mans kuģis, tas ir pavisam neliels, uzņemu tikai astoņus cilvēkus, izbraucam pēc pusotras stundas un atgriežamies septiņos vakarā.” Izklausās labi, bet droši vien par braucienu būs tāds cipars, kādu nevarēšu atļauties. „Un cik maksā tas prieks?”, prasu. 300 peso abos virzienos. Lētāk kā lielais prāmis! Eu, veiksme, piedod, ka es tā, nāc šurp, sabučošu! Lūdzu pievienot mani pasažieru sarakstam un dodos iedzert tēju un mazliet parakstīt.

???????????????????????????????

Laiks paskrien ātri, aizrakstu savam namatēvam, ap cikiem plānoju ierasties, un teju uzreiz saņemu atbildi: „Tu neraizējies par ierašanās laiku, izbaudi dienu”. Tā arī darīšu! Eju uz savu kuģi, tas tiešām ir tāds, ar kuru es gribētu braukt ilgi un dikti. Kapteinis ir „nokomplektējis pilnu komandu”, esam astoņi pasažieri. Kuģītis tiek attauvots un mēs dodamies stundu garā ceļā uz „apburto mežu”. Pa ceļam var vērot smaragdzaļu ūdeni, kalnu un mākoņu kaudzes, buru kuģus pie horizonta. Pasaka, ne dzīve!

Piestājam pie neliela mola un mums ir stunda meža apskatei. Sakumā domāju, ka tas ir maz, bet taka izrādās tik īsa, ka izstaigāju to divreiz – abos virzienos. Man līdzi zem rokas brien Ilze Rūtenberga-Bērziņa, šodienas gaviļniece un viena no manām īpašajām draudzenēm. Kopā mūs saveda universitātes sols un pēc tam… eh, kas tik nav bijis pēc tam. Darbi un nedarbi, prieki un asaras, ziemas un vasaras! Kam jāzina, zina! Kanēļkrāsas arrayan (Luma apiculata) koki sniedz patīkamu ēnu, īpaši daži eksemplāri, kuri šeit sabijuši jau 600 gadus. Takas malā zeļ tāda asinszāļu plantācija, ka grūti savaldīt pirkstiņus, tomēr protos – šeit ir nacionālais parks un te nedrīkst „noplūkt visas puķes, kas zied Gaujmalā”. Netālu no piestātnes mežā uzcelts koka namiņš, kurā ar prieku dzīvotu katra ragana – izskatās mīlīgi un spocīgi vienlaikus.

Atpakaļceļā mums ir mazliet mainījies pasažieru sastāvs. Trīs draugi ir devušies atpakaļ pa 13 km garo taku, bet viņu vietā nācis jauns pāris, kas turpceļu mērojuši uz velosipēdiem. Viņi tik jauki izskatās uz kuģa priekšgala, ka atļaujos šos nobildēt un drīz vien sākam sarunāties.

_DSF6294

Toms un Eugenija (hmm, varbūt Jevgēnija, piedošanu, ja atšifrēju nepareizi) ir no Buenosairosas – jauns, skaists un dzirksteļojošs pāris. Eugenija ir dizaina priekšmetu start-up kompānijas Formafina (https://www.formafina.com) mamma, bet Toms pirms pāris gadiem izveidojis kompāniju, kas organizē mājās ēšanas pasākumus, gan jau esat par tādiem dzirdējuši. Uzņēmums (www.cookapp.com – meat&eat) aicinājumā pievienoties raksturo sevi: „Where the people are cool, the atmosphere is warm, and the dinner is hot.” Tagad jau septiņi cilvēki strādā pie šī projekta un tas ik dienas kļūst populārāks. Paprasu Tomam kontaktus un saku, ka, esot Buenosairosā, pamēģināšu nokļūt kādā pasākumā. “Noteikti, dod ziņu, mēs uzsaucam!”, viņš smejas. Vismaz man, noskatoties viņu reklāmas video, “pilna mute siekalām”:

Līdz pilsētas centram mani aizved kuģa biedri, esmu nolēmusi vēlreiz izmēģināt laimi stopējot – līdz manam galamērķim San Carlos de Bariloche vairs nav tālu, kādas stundas brauciens. Stāvu rietošās saules siltumā un ceru uz kāda šoferīša labvēlību. Pēc pusstundas nobremzē putekļu klāts auto ar divām dāmām. Viņas paceļ malā piknika grozu un aicina mani ieriktēties uz aizmugurējā sēdekļa. Teju uzreiz tieku cienāta arī ar siltu pastētmaizi. Pēc īsas iepazīšanās – abas sievietes ir māsas (viena man mazliet atgādina vecāko aktrisi filmā „Telma un Luīze”), pie stūres sēdošā sieviete man saka: „Noteikumi ir tādi. Tu esi viens no trim cilvēkiem, kuram mēs palīdzam. Bet tas nozīmē, ka tev, savukārt, ir jāpalīdz vēl trim cilvēkiem, viņiem katram vēl trīs. Vai tu piekrīti?” Nezinu, vai šīs būtu likušas izkāpt, ja nepiekristu, bet es ar pilnu muti māju ar galvu – jā, jā, man patīk, esmu vairāk kā ar mieru! Esmu pat ļoti priecīga, man patīk šādas „aušības”! Ideja nākot no kādas amerikāņu filmas, kur tā esot bijis jādara. Kāpēc ne. Jau krietnā krēslā nonākam galā, nobildēju abas māsas uz mašīnas fona, sanāk vien tādas miglas bilde, bet kaut ko jau var saprast.

???????????????????????????????

Tad, palūgusi kādai meitenei pieturā telefonu, sazvanu savu namatēvu. Jā, būšot klāt pēc 15 minūtēm, lai es pagaidot. Lieliski. Kamēr gaidu, satieku vienu no Kristiāna mājas muzikantiem – viņi visi šodien devās uz Bariloche. „Kā tev izdevās, atbrauci ar stopiem?” prasu puisim, jo zinu, ka arī mūziķi plānoja īkšķot. „Nē”, viņš pakrata galvu, neesot veicies un atbraucis ar autobusu. Tātad šis ceļa posms vienkārši nav stopētājiem draudzīgs, man vēl gājis salīdzinoši labi.

Drīz manā priekšā apstājas auto un kāpju iekšā. „Esmu Vika no Vācijas, bet es esmu Emīlija no Jaunzēlandes”, iepazīstina ar sevi aizmugurējā sēdeklī sēdošās meitenes. „Jā, un, starp citu, es esmu Rikijs”, smejoties paziņo šoferis, mans turpmāko dienu namatēvs. Iepazīstinu ar sevi (viņiem visiem tādas galvassāpes sagādā vārds Zane, ka citreiz atļauju saukt sevi par Suzannu, ja tā vieglāk atcerēties) un tad mēs braucam uz veikalu, Rikijs grib nopirkt alu. Es izmantoju situāciju un sapērku ēdmaņas pāris dienām.

Mājās priekšā gaida vēl trīs veģetārietes no Francijas, kas šovakar visiem pagatavojušas veģetārās vakariņas. Izskatās, ka Rikija uzņemšanas apjomi ir līdzīgi kā Kristiānam. „Tu laikam nevienam neatsaki”, es saku. „Tu joko. Es akceptēju 5, maksimums 10% no pieprasījumiem, man katru dienu ienāk 10 – 20 pieteikumi”, viņš paskaidro. Ok, un es domāju, ka vasarās, kad saņemu 3 pieteikumus dienā, tas jau ir daudz. Rikija māja ir daudz lielāka kā Kristiāna, te patiesībā ir pat divas mājas. Es tieku pie VIP istabas – visa istaba un divguļamā gulta man vienai. Un internets, kas strādā, neizkāpjot no gultas. Diezgan bīstami.

Franču meitenes turpmākās dienas ieplānojušas doties pārgājienā, bet Vika, kas, starp citu, ir bijusi ne tikai Rīgā, bet arī Daugavpilī un Rēzeknē, ceļo pretēji manam maršrutam un rīt dosies uz San Martin.
– „Vai arī tur tu kaučsērfosi?”, prasu Vikai un viņa piekrītoši pamāj. „Pie kā tu paliec?”, ziņkārīgi prasu.
– „Pag, paskatīšos telefonā. Pie puiša vārdā Kristiāns”, viņa saka un es sāku smieties, „es tikko no turienes”.
– „Nu, kā, tur viss labi?”, viņa grib zināt.
– „Nevis labi, bet lieliski! Pasveicini Kristiānu, Ritu, Lukasu un Havjēru!”, lūdzu Vikai un mēs aši uztaisām kopīgu selfiju un nosūtām Kristiānam.

27. janvāris, 84. diena

Izdevumi:

„Tālais” transports 5 USD
Pilsētas transports
Proviants 20 USD
Naktsmītnes
Izklaide 25 USD
Citi
Dienas bilance 50 USD
Ceļojuma bilance – 565 USD

2 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.