Trīs dienas vienā

Stāsti

Šorīt izeju paēst brokastis un, soļojot pa vienu no retajām pludmales pilsētiņas ielām, pēkšņi sajūtos kā filmā „Murkšķa diena”. Atkal spīd saule, okeāns liek cilvēkiem spiegt, skan tie paši mūzikas ritmi, saulesbriļļu tirgotājs piedāvā tās pašas brilles, krodziņu iekšā rāvēji saka tās pašas frāzes. Noskurinos un saprotu, ka ātri jābrauc projām.

Sakravāju somu, atvados no Deivida un spāņu jaunieša, ar kuriem vakar iemalkojām dažu labu dzērienu, un dodos uz autobusu. „Uz kurieni tu brauksi?”, puiši prasa. „Uz dienvidiem”, tas ir precīzākais, ko šobrīd varu pateikt. Man ir mērķis, bet nav zināms, kā un kad līdz tam nonākšu. Pirms izlidošanas uz Dienvidameriku, Rīgas lidostā satiku feino dakteri Ilzi Aizsilnieci, un viņa man piecu minūšu laikā sniedza īso lekciju par vietām, kuras būtu vērts apmeklēt Dienvidamerikā. Viena no tām bija Chachapoyas – pilsēta Peru ziemeļos, tad nu esmu iecerējusi tur nonākt.

Pirmais autobuss aizved līdz relatīvi netālai Piura pilsētai, tajā nonāku agrā pievakarē un nospriežu, ka šodien varētu vēl vienu posmu pieveikt. Laikam jau esmu pieminējusi, ka Peru ir visai jocīga autobusu sistēma – pilsētās nav vis viens centrālais terminālis (vai vairāki), bet gan katrai aģentūrai ir savs kantoris. Izskatās, ka firma, kas mani atvedusi līdz šejienei, taisa bodīti ciet, man jānokļūst līdz kādai citai aģentūrai.

Redzu, ka viens džeks ar mugursomu kaut ko prasa apsargiem – es uzreiz klāt, uz kurieni šis braukšot. Uz Chiclayo. Ieskatos piezīmēs – tas ir viens no maniem iespējamajiem maršrutiem un saku, ka es arī, vai mēs varētu kopā ņemt taksi līdz aģentūrai. To mēs varam un tā es iepazīstos ar Luisu, vietējo Chiclayo iedzīvotāju, kas Mancorā bijis biznesa darīšanās. Viņš mazliet runā angliski un izmanto iespēju patērgāt ar mani, lai atsvaidzinātu šo valodu.

Chiclayo nonākam jau krietnā vakarā un prasu Luisam kā vietējam iedzīvotājam – kur te var pārnakšņot un no kurienes atiet autobusi uz Chachapoyas. „Ejam, parādīšu”, Luiss nevis parāda man virzienu, bet ir gatavs vilkties (kā izrādīsies diezgan daudzus kvartālus) līdz citam autobusu terminālim. Tur, aptaujājot vairākus biļešu tirgotājus, noskaidrojam, ka man ir divas iespējas – kursēt piecos no rīta vai septiņos vakarā. Chiclayo neizskatās pēc vietas, kur man gribētos pavadīt dienu, tāpēc izvēlos agro reisu un nopērku biļeti.

Tas nu būtu atrisināts. Tagad jāatrod vieta, kur mazliet pagulēt. Apstaigājuši vēl pāris kvartālus, atrodam ne pārāk lētu ūķi par pieņemamu cenu, bet pāris miega stundām derēs. Pēc garās dienas autobusos dikti gribas ēst un es jau atveru muti, lai apvaicātos, vai Luiss man nevēlas pievienoties, kad viņš pasteidzas pirmais un piedāvā to pašu. Lieliski. Sarunājam satikties pēc stundas – viņš aizbrauks nolikt somu un pārģērbties, es arī alkstu dušas un man vēl vakara pātari jānoskaita.

Esmu tikusi līdz pirmajam “Sat nam”, kad Luiss klauvē pie durvīm. Aši nomurminājusi pārējos, atveru durvis un ieraugu mazliet sapucējušos vīrišķi. Es arī uzrauju kleitu un ejam vakariņās. Izejot no viesnīcas, Luiss pieiet pie mašīnas. O, mēs brauksim. Ieraušos auto un priecājos – mazs luksusa brīdis budžetīgajā ceļojumā. Luiss iesākumā mazliet pabraukā pa pilsētu, lai varu apskatīt vietu, kurā, visticamāk, nekad neatgriezīšos.

„Es maksāju vakariņas, tu pēc tam man uzsauksi alu”, Luiss piedāvā. Kāpēc ne. Tā kā mums izrādās līdzīga muzikālā gaume, tad alus iemalkošanai Luiss izvēlas nelielu klubu, kur šovakar ir dzīvā mūzika – ir sestdienas vakars. Puiši rauj vaļā vienu dziesmu pēc otras, vietējiem vairāk iet pie sirds gabali spāņu valodā, es priecājos par angliski izpildītiem skaņdarbiem – skan Queen, Pink Floyd un viskautkas cits labs. Pulkstenis lēnām pārvērš vēlu vakaru agrā rītā un man ir aizdomas, ka tagad vairs nebūtu prāta darbs iet gulēt, izgulēšos autobusā. Tā arī nodirnam līdz četriem, savācam no viesnīcas manu somu un Luiss mani izlaiž autoostā – pilns serviss. Viņš pat piedāvājas kopā ar mani sagaidīt autobusu, to nu gan neļauju un saku, lai brauc gulēt – gana jau esmu šodien lutināta. Pateicos un uz atvadām vēl mazliet paķircinu jaunieti, piekodinot: „Never talk to the strangers in a bus station”.

Krietnu pusstundu kaujos ar miegu, līdz pienāk pareizais autobuss. Tajā, iekritusi sēdeklī, uzreiz iemiegu. Pamostos, kad autobusa pavadonis man sniedz brokastis – jēziņ, te nu gan ir serviss. Pusmiegā apēdu bulciņu un izdzeru kafiju, tad atkal var gulēt tālāk. Miegs gan pārvēršas pusmiegā, jo, sākoties dienai, autobusā sāk demonstrēt filmas. Piespiedu kārtā brīvprātīgi noskatos vairākas jēlas un redzētas komēdijas spāniski. Bet neko, vismaz ceļš rit ātrāk.

Chachapoyas iebraucam trijos pēcpusdienā, ikurāti pēc desmit stundu ceļa. Dodos meklēt naktsmājas un trešā apskatītā iespēja man gluži labi patīk. Saimniece prasa ierasto „no kurienes esi?”. Kad atbildu, ka no Latvijas, viņa priecīgi paziņo, ka pirms nedēļas jau šitā suga te bijusi un kā apliecinājumu rāda man ierakstu viesu reģistrācijas žurnālā – tiešām! Nonākusi savā istabiņā, atrodu Facebook Ilzi, kā tad – mums ir 8 kopīgi draugi. Nevaru nociesties neuzrakstījusi pāris rindas Ilzei un jau pavisam drīz saņemu apstiprinājumu – jā, viņa šeit bijusi un iesaka pāris vietējās atrakcijas, cik jauki. Izeju pastaigā pa pilsētu, tad pamoku datoru, bet tagad gan – gulēēēt!

  1. diena, 2014. gada 23. novembris

Izdevumi:

„Tālais” transports 14 USD
Pilsētas transports
Proviants 8 USD
Naktsmītnes 9 USD
Izklaide
Citi
Dienas bilance 31 USD
Ceļojuma bilance – 162,75 USD

 

  1. diena, 2014. gada 22. novembris

Izdevumi:

„Tālais” transports 18 USD
Pilsētas transports
Proviants 15 USD
Naktsmītnes 12 USD
Izklaide
Citi
Dienas bilance 45 USD
Ceļojuma bilance – 156,75 USD

 

  1. diena, 2014. gada 21. novembris

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants 30 USD
Naktsmītnes 10 USD
Izklaide
Citi
Dienas bilance 40 USD
Ceļojuma bilance – 136,75 USD

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.