Diena, kad darīt neko

No rīta mostamies no urbju un āmuru skaņām – šai vietā ir ne tikai briesmīgas istabas, bet arī vēl notiekošs celtniecības process. Pārnesam somas uz hosteli pretējā ielas pusē un tiekam pie mīlīgas istabas otrajā stāvā, no kuras paveras okeāna plašumi. Tad laiks rīta kafijas medībām. Nolūkojam kādas viesnīcas terasi un pasūtām kafiju un vieglas brokastis. „Ko tu šodien domā darīt?”, prasu Deividam. Viņš paskatās apkārt uz palmām, uz okeānu, laiskajiem ļaudīm un atbild: „Neko”.

Ideāli, man tieši likās, ka šī ir diena un vieta, kad darīt Neko. Atstāju Deividu malkojam otro kafiju un dodos nelielā pastaigā gar krastu. Šī vieta man ļoti atgādina Kaboverdi, iespējams visām šādām pludmales pilsētiņām ir kaut kas kopīgs. Pat rīsus te pasniedz kopā ar kartupeļiem, tieši tāpat kā Kaboverdē. Aizeju krietnu gabalu līdz molam, kur zvejnieki piestāj un izkrauj lomus. Pavēroju un pabildēju notiekošo, tad slāju atpakaļ mazliet parakstīt.

Tā, darot Neko, nemanot pienākusi pēcpusdiena un ierosinu Deividam, ka mēs varētu aiziet līdz tālākajam bāram un, iemalkojot pa alum katrā no krogiem, gaidīt saulrietu un lēnām atkal tuvoties pilsētas centram. Izstāstu viņam par savu 20 eiro plānu un saku, ka šī diena izskatās pēc Rūtas dienas. Bijusī darba kolēģe man ir uzsaukusi dienu, kurā kaut kas jāiemalko. Izskatās, ka diena kvalificējas pēc visiem parametriem. Nu, tad, prozit, Rūta, un paldies!

Domāts – darīts. Tālāk par pirmo krogu gan netiekam – saule noriet zibenīgā ātrumā. Ejam vien atpakaļ uz pilsētu un tupinām pasēdēšanu jau tur. Centrā pārāk ilgi neizturam – sākoties vakaram, katrs krogs uzskata par vajadzīgu uzlikt uz letes skandu un sacensties ar kaimiņiem mūzikas skaļumā. Ne mūzika laba, ne parunāties var. Nopērkam pēdējo alu veikalā un dodamies uz savas viesnīcas terasi – vietu, kur var klausīties okeānā.

Uzplaiksnījums. Saulrieta vērošana, sēžot vecā zvejas kuterī.

17. diena, 2014. gada 20. novembris

Izdevumi: