Peru sākas ar okeānu

Stāsti

„Es neticu, ka tas notiek”, Amaija saka un mēs apskaujamies uz atvadām. Pēc vairāk nekā nedēļas ceļošanas kopā, ir pienācis laiks šķirties. Novēlam viena otrai veiksmi turpmākajā ceļojumā un apsolāmies tikties virtuālajā vidē. Eh, pietrūks man mūžam dzīvespriecīgās ceļabiedrenes ar skaņo balsi. Jā, droši variet sīkāk iepazīties ar Amaijas daiļradi un piedzīvojumiem šeit (https://www.facebook.com/amaiahernandez).

Veļu atkal plecos lielo mugursomu un dodos uz veļas mazgātavu. Tā laimīgā kārtā ir vaļā un saimniece man ļauj ieiet darbinieku telpās, lai pārģērbtos. Man vēl ir mazliet laiks un aizeju līdz vakardienas ēstuvei, lai augšupielādētu pāris ierakstus – atļaujos izmantot internetu un neko nepasūtīt, man šķiet, ka tāds serviss man vēl pienākas pēc vakardienas tēriņiem.

Tad laižos uz tiltu, kur esam sarunājuši tikties ar Deividu. Tilts ir tukšs, esmu ieradusies pirmā. Galvā gan paspēj ienākt doma, ka esmu uz nepareizā tilta, bet tūlīt jau arī ieraugu Deividu tuvojamies. Aizbraucam līdz autoostai un uzzinām, ka tiešais autobuss uz Peru pilsētu Mankoru ir tikai 10 vakarā. Labi, brauksim pa posmiem. Nopērkam biļetes uz tuvāko pilsētu un ejam iedzert kafiju – mums jāgaida nepilna stunda.

Jā, runājot par kafiju. Kito tā bija brīnišķīga, tomēr sapriecājos par agru. Teju visur citur kafijas baudīšanas sistēma ir sekojoša: tu vari izvēlēties – pasūtīt karstu ūdeni vai pienu (cena vienāda), tad ņem uz galda stāvošo šķīstošās kafijas bundžiņu un jauc šķidrumam klāt, kamēr iegūsti kafijai līdzīgu dzērienu. Par šo lietu – labas kafijas iztrūkumu kafijas lielvalstī – ir sašutuši teju visi ārzemnieki, ar kuriem esmu šo tēmu apspriedusi.

Pēc piecu stundu brauciena, kuru laikā kalnainas ainavas nomainījuši džungļi un bezgalīgas banānu plantācijas, piestājam pirmajā pilsētā Machala. Tur, lai atrastu nākamo autobusu, jāveic krietna pastaiga pa pilsētu – šeit nav vienotas autoostas, bet gan katrai autobusu firmai sava. Pēc trīsreizējas apvaicāšanās (katru reizi norādījumi skan mazliet citādāk), atrodam firmu, kas ved pasažierus uz pierobežas pilsētiņu Huaquillas. No tās līdz robežai var nonākt ar taksi. Mēs sametamies kopā ar vēl vienu pāri, meiteni no Vācijas un puisi no Ekvadoras – četratā mums sanāk pavisam izdevīgi, 1,25 USD no galviņas.

Taksī prasu šoferim, vai uz robežas varētu būt pastkaste, gribu vēl nosūtīt kāda īpašam cilvēkam pastkarti no Ekvadoras. Šis nesaprot, ko gribu, vēršos pie ekvadotiešu puiša, kas labi runā abās valodās, pēc palīdzības. Tomēr šis, nevis sāk runāt ar šoferi, bet ieraudzījis pastkarti, no sajūsmas palecas sēdeklī. Kur tu to ņēmi? Zini, kas ir? Nu, nu. „Es šito džeku labi pazīstu, kopā ar viņu dzīvoju džungļos. Tas ir vietējais šamanis, kas visādas dziras mācēja jaukt”, ekvadorietis priecīgi stāsta. Pirms diviem gadiem gan šamanis esot nomiris – nenoskaidroju, vai no dziru lietošanas vai vecuma.

Drīz jau klāt ir Ekvadoras – Peru robeža. Pie viena lodziņa izčekojies no Ekvadoras, blakus lodziņā iečekojies Peru – simple as that. Mūsu ceļabiedriem gan kaut kas nav kārtībā ar papīriem un šie saka, lai mēs negaidām un braucam tālāk. Tā arī darām. Divatā taksis sanāk dārgāks, bet tas tāpat ir uz pusi labāk, nekā tad, ja man būtu jānosedz visa summa vienai. Tiekam aizvesti līdz tuvākajai pilsētai Tumbes, tur, ieturējuši pirmo maltīti Peru, kāpjam busiņā un astoņos vakarā beidzot esam šodienas galamērķī Mancorā. Atrodam uz dullo pabriesmīgu istabu ar internetu par 8 dolāriem un dodamies pilsētas apgaitā.

Šī ir pilnīga tūristu pilsēta ar visiem tās labumiem un trūkumiem. Atrodam bankomātu, pabāžam degunu vēl pāris citās viesnīcās – tajā ūķī vairāk par vienu nakti negribam palikt. Saku Deividam, ka plīst vai lūzt – mums šeit ir jāatrod kūka. Mans šodienas pasūtījums ir godam nosvinēt studenšu korporācijas Imeria 90 gadu jubileju, kā nu bez kūkas. Ieraugām smalku vietu, kas izskatās pēc tādas, kur varētu dabūt kūku. Jā, visvairāk tortei līdzinās ābolkūka, bārmenis saka. Labi, man vajadzēs papīru un arī svecīti, labi. Šie nosmejas, bet visu lūgto sagatavo. Pēc brīža no virtuves parādās smaidoša sieviete ar ābolkūku, saldējumu un tajā iespraustu degošu svecīti. Man pilnīgi rodas sajūta, ka man būtu dzimšanas diena (droši vien oficiante tā arī domā). Izveikusi fotosesiju, nopūšu svecīti un aicinu Deividu ķerties pie kūkas, iepriekš izskaidrojot, par ko mums tāds kārums šovakar ticis. Paldies, Vita un – daudz laimes, Imeria!

Atpakaļceļā ieskatāmies viesnīcā, kas atrodas tieši pretī mūsējai. Tā atrodas pašā okeāna krastā un milzīgajā terasē nav neviena cilvēka. „Zini, ko”, saku Deividam, „es šeit gribētu iedzert vienu alu pirms miega”. Deivids piekrīt šādai domai un, tā kā šeit vairs neko nepārdot, aizejam līdz veikalam, nopērkam pa alum un apsēžamies terases malā. Uzstutējam kājas gaisā, Deividam klēpī iekārtojas kucēns, es ķerstu kaķus, malkojam alu un nopriežam, ka rīt pārvāksimies uz šejieni – izkastās pēc pareizās vietas, kur noskatīties saulrietu. Bet arī šonakt šeit ir pasakaini – okeāns tumsā uzšķiļ sniegbaltus putu vālus, zvaigznes ir piespamojušas visu debess jumu. Noeju lejā un iekāpju siltajā okeānā. Šai brīdī laiks apstājas, bet, kad tas iedomājas atkal kustēt, kārtējais vilnis to sašķaida sīkās drumslās un aizskalo līdzi sev okeāna dzelmē.

Uzplaiksnījums. Okeāns.

16. diena, 2014. gada 19. novembris

Izdevumi:

„Tālais” transports 20 USD
Pilsētas transports 1 USD
Proviants 12 USD
Naktsmītnes 8 USD
Izklaide
Citi 1 USD
Dienas bilance 42 USD
Ceļojuma bilance – 116,75 USD

Viens komentārs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.