Atelpa un festivāls

Vienmēr, kad man ir nepadarīti rakstu darbi, jūtos mazliet nekomfortabli. Tā ir arī tagad, tāpēc pirmo dienas daļu pavadu rakstot un sūtot e-pastus. Ir arī sajūta, ka pēdējās dienas bijušas tik intensīvas un iespaidiem bagātas, ka gribas atvilkt elpu. Esmu pabeigusi ierakstu un dodos uz pilsētu to augšupielādēt, jo hosteļa internets šodien niķojas. Apdarījusi darāmo, pastaigājos pa pilsētas vecpilsētu. Šodien ir svētdiena, ielas ir pustukšas, tomēr pilsēta atstāj ļoti omulīgu iespaidu – kā jau vietas, kur no katra stūra uzglūn vēsture. Vēsture labi sadzīvo ar sienu zīmējumiem, kas man tā patīk.

Pēcpusdienā dodos apmeklēt mūzikas festivālu – tas notiek stadionā, pavisam netālu no mūsu hosteļa. Ieeja ir par brīvu, toties jāpastāv rindā – viena ir puišiem, otra – meitenēm. Meiteņu rinda nez kāpēc ir krietni garāka, iespējams tāpēc, ka ilgāku laiku paņem daudzo rokassomiņu izrevidēšana. Es arī tieku pamatīgi izčamdīta, īpaši sajūsmina apsardzes sievietes žests, viegli atvelkot krūšturi un palaižot to vaļā – nez ko viņa šādi mēģināja pārbaudīt.

Esam sarunājušas šeit satikties ar Amaiju, kurai no rīta bija citi plāni. Aizsūtu viņai īsziņu, tomēr atbildi nesaņemu – mani pārņem aizdomas, ka mans Ekvadoras numurs ar viņas spāņu ne visai labi saprotas. Izskatās arī, ka Amaija nav sapratusi rezerves norunu – katrā apaļā stundā satikties pie ieejas. Dīvainā kārtā pasmagā mūzika pat tīri labi iederas, man patīk. Vēl kāda jocīga nianse – stāvot pūlī, varu mierīgi redzēt skatuvi – esmu garāka par 90% vietējo. Gribas kādu alu, bet šeit neko vairāk kā limonādi netirgo. Nopērku kafiju un apsēžos uz plakātu kaudzes. Sēžu un nesaprotu kā jūtos: vesela sajūtu armija soļo man cauri – labas, nelāgas, skumjas, dusmīgas, priecīgas, aizvainotas un visādas citādas noskaņas nomaina cita citu. Un jā – vienam šādā festivālā tomēr ir traki garlaicīgi. Nolauzusi pāris stundas, dodos atpakaļ uz hosteli.

Hosteļa saimnieks gatavo vakariņas un izklāstu viņam visas šejienes labās (lai ir uzmundrinājums) un arī sliktās lietas (lai ir, ko uzlabot). Visforšākās šejienes lietas ir drēbju un grāmatas maiņas punkti, bezmaksas velosipēdi, labais informācijas nodrošinājums un atmosfēra kā tāda – to nodrošina cilvēki, apkārt klīstošie divi suņi un kaķis, paštaisīts galda tenisa galds un neliels dārzs. Uzlabojamais – internets, kontaktu pieejamība un dušas temperatūras konstantums.

Tā kā festivālā netiku pie alus, domāju nopirkt vienu veikalā un prasu saimniekam ceļu uz tuvāko bodi. Ceļu šis izstāsta līdz ar informāciju, ka svētdienās veikali alkoholu netirgo – tas aizliegts ar likumu. Bāri drīkst pārdot grādīgo līdz četriem pēcpusdienā, pēc tam arī nē. Pirmdienā visiem šajā valstī jābūt darbā ar skaidru galvu.

Es tāpat aizeju uz veikalu, lai nopirktu kādu augli, bet tas izrādās ciet. Neko, nav lemts. Paēdu hosteļa vakariņas un turpinu rakstu darbus, līdz pārrodas Amaija. Izrādās, mēs festivālā esam samainījušās – viņai jau devusies prom tad, kad es tikai ierados. Izstāstu viņai to, ko jums nākamajā ierakstā. Viņa priecājas, es arī – man nepatīk dzīvot šaubās.

Uzplaiksnījums. Nezinu, laikam acis tai brīdī bija ciet.

13. diena, 2014. gada 16. novembris

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants 5 USD
Naktsmītnes 10 USD
Izklaide
Citi 4 USD
Dienas bilance 19USD
Ceļojuma bilance – 78,75 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s