Vilciens, kas iet velnam gar degunu

Šodien būs vilciena diena. Atvadījušās no mīlīgās, vulkāniem apjoztās Riobambas, sēžamies autobusā uz Alausi – pilsētu, no kurienes var izbraukt ar vēsturisku vilcienu. Andu kalnu sarežģītā topogrāfija, darbaspēka trūkums un lietainie apstākļi, kas izraisa nogruvumus un veicina tropisko slimību izplatību, ir galvenie iemesli, kāpēc šis tiek dēvēts par „grūtāko vilciena maršrutu pasaulē”.

Kādā no Alausi suvenīru stendiem ieraugu mazu, pītu kārbiņu un apstājos pie tās kā iemieta. Sen senos laikos, kad Latvijā nebija tik vienkārši tikt pie drukātiem materiāliem angļu valodā, es piekopu mazliet dīvainu aktivitāti – pasūtīju dažus ārvalstu katalogus kā mārketinga materiālus par tēmām, kas mani interesēja. Viens no katalogiem atnāca kopā ar paziņojumu, ka pastā pienākusi paciņa. Kad aizgāju to saņemt, sūtījumā bija pīta kārbiņa, bet tajā – mazs bruņurupucītis. Visticamāk, tas reklamēja Galapagu salas, bet esmu pilnīgi droša, ka mazais sūtījums bija atceļojis tieši no Ekvadoras. Droši vien ne es, ne sūtītāji, toreiz pat nenojauta, ka kādreiz tiešām atkulšos līdz šai tālajai zemei.

Kāpjam iekšā vilcienā un es izveicu pirmo darbu – rakstu tikko nopirktu pastkarti. Tas nav vienkārši, jo vecais vagons raustās un kratās uz visām pusēm. Bet sajūta ir jauka – tu brauc senā vilcienā un raksti pastkarti (nevis traucies ar lidmašīnu un klabini datorā) – no visām pusēm piezogas vēsturiska sajūta. Ceru, ka šodienas pasūtītājs Egita un sūtījuma saņēmējs būs apmierināti. Egita, mīļš paldies!

Viens no trikiem, kas padara šo braucienu īpašu, ir inženiera izgudrojums, kā dabūt vilcienu lejā pa ļoti stāvu kalnu – tas pārvietojas zigzagā – turp un atpakaļ, lēnītēm tiekot līdz upei. Vilciens iet gar kalna nogāzi, kas tiek dēvēta pa velna degunu – tas arī ir populārākais šī maršruta nosaukums.

Skati ir jauki, tomēr viss notiekošais ir tik ļoti uz tūristiem vērsts, cik vien tas ir iespējams. Gala stacijā var noskatīties nacionālos tērpos ģērbtu ekvadoriešu deju priekšnesumu, apēst kādu no vietējiem ēdieniem, apmeklēt nelielu muzeju. Arī cena ir uz tūristiem vērsta – brauciens maksā 25 dolārus. Bija jauki un interesanti, tomēr cenas un pieredzes attiecība citos piedzīvojumos ir bijusi iespaidīgāka.

Arī šodien es tupinu novērsties no saviem plāniem – dodos kopā ar Amaiju vēl tālāk uz dienvidiem, uz Cuencu – pilsētu, kas tiek dēvēta par Ekvadoras kultūras galvaspilsētu. Tur šobrīd notiekot kāds mūzikas festivāls, arī pašā pilsētā esot daudz, ko redzēt. Kāpēc ne – gana ilgi ir būts pie dabas, lai uz mirkli atgrieztos pie civilizācijas labumiem.

Transports uz Cuencu kursē pa Panamerikas šoseju, līdz tai aizejam kājām. Autobuss gaidāms pēc pusotras stundas (biļetes gan uz to esot izpirktas), tāpēc nolemjam izmēģināt laimi stopējot. Uzzīmējam lielu šilti „Cuenca”, piestiprinām pie savām ceļa malā nostutētajām mugursomām un sākam dirnēšanu. Par spīti tam, ka šis ir galvenais ceļš, kas savieno Kito un Cuencu, garām brauc vien dažas mašīnas. Šoferi ir laipni un smaidīgi, vairums ar žestiem rāda, ka grasās mērot mazu distanci, nevis dodas uz Quencu, kas atrodas četru stundu brauciena attālumā.

Tā nu mēs sagaidām autobusu un tas ir patiešām pilns – aizņemtas ir gan visas sēdvietas, gan arī vidus aile. Šoferis un konduktors ir tik laipni, ka ļauj mums sēdēt uz kāpnītēm pie ieejas autobusā. Patiesībā ir gluži labi – mēs redzam ceļu un apkaimi, šejienes skati ir daudz krāšņāki nekā tie, ko varējām vērot pa vilciena logu. Kādā pilsētā izkāpj daudzi pasažieri un es tieku pie ekskluzīvas vietas blakus šoferim, bet Amaija, pie sēdekļa pirmajā rindā salonā. Sēžu kā ķēniņiene un cenšos nofotografēt aiz loga zibošo daili. Šodienas bildes, kā redzēsiet, ir caur filtriem tapušas, un, lai arī apzinos, ka tas nav nekāds labais fotografēšanas tonis, jums nāksies to pieciest, kamēr neizdomāšu (vai kāds man nepadalīsies ar padomu) kā no tiem tikt vaļā.

Šoferis un konduktors cenšas ar mani uzturēt sarunu, iespēju robežās pieslēdzos. Pēc pāris stundām jau tieku uzaicināta uz kausu alus, tad uz dejām, bet pie brauciena beigām esmu jau tikusi pie precību piedāvājuma. Pateikušās par jautro ceļu, izkāpjam Quencā un meklējam taksi uz hosteli, par kuru saņemtas labas atsauksmes.

Pāris taksisti nezina ne nosaukto adresi, ne hosteļa nosaukumu, trešais piekrīt mūs vest. Tomēr tālāk pa centrālo ielu arī šis taksists nezina ceļu – paziņo, ka esam uz vienas no ielām, kas minēta adresē, ar to mums vajadzētu pietikt. Atbildam, ka mēs tomēr vēlētos atrast arī šķērsielu, uz kuras ir viesnīca, nevis kāpt ārā nezināmā vietā uz pilsētas galvenās ielas. Uz dullo, iegriezdamies kādā šķērsielā, šoferis dusmīgā balsī paziņo, ka te neesot ielu plāksnītes. Varētu padomāt, ka mēs tās neesam uzlikušas vai esam norāvušas. Nākamajā šķērsielā viņš to pašu saka par ielu numerāciju. Mēs saprotam, ka šim nav ne jausmas, kurp mūs vest, bet skaitītājs turpina griezties. Vienā brīdī šoferis apgalvo, ka mēs šķērsielu esam izdomājušas, tādas te neesot. Ideāli. Labi, izvelku gps un pēc pāris minūtēm esmu atradusi pazudušo ielu, tā ir tepat blakus. Lai arī šoferis nesaprot ne vārda angliski, es viņam pasaku diezgan daudz ko – pēc toņa viņam vajadzētu nojaust teiktā saturu. Lai arī skaitītājā sakrājušies teju 4 dolāri, mēs iedodam divus (pārējā summas sakrājās bezjēdzīgi riņķojot) un pēc pāris sulīgām atvadu frāzēm aizcērtam durvis.

Jau drīz stāvam brīnišķīga hosteļa priekšā – lai tiktu iekšā, jāpārkāpj pāri milzīgam spalvu kamolam Vinss vārdā. Dēļ mūzikas festivāla hostelis ir pilns. Tomēr – viena gulta atrodas, jo kāds atcēlis rezervāciju, otra iespēja ir gulēt uz kāda no šejienes dīvāniem, kas atrodas publiskajā telpā. Amaija piekrīt upurēties un gulēt dīvānā, es īpaši neprotestēju, jo tas ir īss, es tajā nevarētu ietilpt pat pie labākās gribas. Pēc brīža laipnais hosteļa saimnieks jau ir atradis kādu matraci, bet vēl pēc brīža, viņš tomēr izkārto gultasvietu arī Amaijai. Uh, cik jauki.

Iekārtojamies, atpūšamies un izejam nelielā vakara pastaigā – uzmest aci pilsētai un paēst vakariņas. Pilsēta, kā jau sestdienas vakarā, ir cilvēku pilna. Vakariņu vietā, kuru mums ieteica hostelī, nākas pagaidīt, kamēr tiekam pie galdiņa. Ēdiens nav lēts, bet pārmaiņas pēc ir jauki paēst kaut ko citu kā „street food”. Restorāna stūrī gozējas maza, sniegavīriem rotāta plastmasas eglīte, liecinot, ka Ziemassvētki pamazām tuvojas arī vietām, kur nav sniega.

Uzplaiksnījums. Senatnes pielavīšanās.

Izdevumi:

„Tālais” transports 7 USD
Pilsētas transports 1 USD
Proviants 11 USD
Naktsmītnes 10 USD
Izklaide 25 USD
Citi
Dienas bilance 54 USD
Ceļojuma bilance – 84,75 USD

12. diena, 2014. gada 15. novembris

2 responses to “Vilciens, kas iet velnam gar degunu

  1. Atpakaļ ziņojums: baltais runcis Latvijas blogāres apskats #24 (10.11.-16.11.). | baltais runcis·

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s