Trip: Santjago ceļš 4: Ziemeļu jeb Okeāna ceļš

Tad nu tā. Nu jau esmu gaisā, ceļā uz Bordo – tranzīta pilsētu, lai nonāktu Santjago ceļa sākuma punktā, kas šoreiz atrodas Spānijas pilsētā Irun. Esmu nolēmusi pamēģināt noiet Okeāna Ceļu jeb Camino del Norte. Daži līdz šim izlasītie materiāli vēsta pretrunīgas ziņas par šo maršrutu – citi ir sajūsmā par vienmuļo gājumu un iespaidīgajiem... lasīt vairāk

Biju plānojusi celties pusseptiņos, bet lielās istabas biedri sāka virināt durvis jau ap pieciem, attiecīgi īsi pēc sešiem sapratu, ka nekāda gulēšana nebūs. Tāpat jau bija gana švaki – karstums, nestabilā gulta un daudzie trokšņi rezultējās caurā miegā. Parasti esmu viena no pirmajām, kas pieceļas, bet šeit jau puse auberģes augšā. Kamēr vēl nobeidzu vakardienas... lasīt vairāk

Kā ceļos septiņos, tā veļos ārā pēc piecpadsmit minūtēm. Auberģē šorīt nav ūdens, kas nozīmē, ka nevar ne zobus iztīrīt, ne ko nomazgāt, bet pats galvenais – paņemt ūdeni līdzi ceļā dzeršanai. Tā nu pustumsā uzsāku ceļu bez ūdens piles ķešā. Sajūta nav omulīga, bet ceru uz kādu drīzu ūdens ņemšanas vietu. Jau pēc pārsimts... lasīt vairāk

“Šonakt gan varēja tik labi izgulēties, neviens nekrāca”, Elena paziņo pie brokastu galda. Mēs ar jauko vācu sievieti, kuru sauc Mirjama, saskatāmies un kopā papurinām galvu. “Tu tiešām vakar biji nogurusi,” saku Elenai. Naktī netrūka ne krācēju, ne čurātāju, ne gultas grozītāju, nemaz nerunājot par karstumu un bezgaisu. Šodien esmu nolēmusi “ņemt to visu vieglāk”,... lasīt vairāk

Pamostos no tā, ka kāds grabinās pa mantām. Tumsā sagrābstu savu mobilo, lai ieraudzītu uz tā ciparus 5:17. Tiešām? Tas ir neviens cits kā Hang Njims, kurš acīmredzot šorīt iecerējis uzsākt ceļu dikti agri. Es arī esmu mazliet sabijusies, jo šodien jāpārvar divi lieli kalni. Bet tā kā līdz gaismai vēl stundas divas, pagriežos uz... lasīt vairāk

Iznāku no mūsu istabiņas tumsas blakus zālē un sažmiegtām acīm veros daudzajos cilvēkos, kas brokasto. Laikam esmu arī izspūrusi, jo cilvēkiem, uz mani paskatoties, acīmredzami uzlabojas garastāvoklis. Aizeju līdz vannasistabai un atgriežos ļaudīs jau pieklājīgākā paskatā. Arī vācieši jau brokasto. Brokastis, kā parasti, ir nekādas, bet tā kā nebiju cerējusi pat uz tādām, tad jāņem... lasīt vairāk

“Nu, vai visi iet uz Santjago?” klusumu pie vakariņu galda salauž sirmais Čārlijs no Aļaskas. Lielākā daļa nomurmina kaut ko līdzīgu “centīsimies” un “cerams”, vienīgi jauns puisis no Vācijas beigs savu gājienu Bilbao. Par to viņš jūtoties vienlaikus priecīgs un bēdīgs. Vēl pie vakariņu galda ir trīs jauni (gan gados, gan neiepazīti) lietuvieši, franču kungs,... lasīt vairāk

Šonakt guļu kopā ar Camino apvienoto vīru krācēju kori. Katrīna nakšņo savā teltī (par kuras uzcelšanu jāmaksā tie paši 14 eiro), pārējās retās dāmas arī sasprukušas citās istabās, esmu palikusi viena ar kādiem plus mīnus desmit večiem, no kuriem vairums krāc. Bet nu jau sasniegta tā noguruma pakāpe, ka vienā brīdī tu aizmiedz, neklausoties ne... lasīt vairāk

Cik labi ir pamosties pēc astoņiem, pēc gara un pilnvērtīga miega. Katrīna aiziet uz veikalu pēc brokastīm un pusdienām, es tikmēr veicu rakstu darbus, kuriem vakardienas iespaidu pārpilnībā nepietika laika. Tad lēnām ieturamies, sagatavojam paprikas-kartupeļu-siera salātus ceļam (briesmīgi liela un smaga kaste) un izejam uz ielas tieši 11, kad ir check-out laiks. Tā kā esam... lasīt vairāk

Pārējie vēl turpina vakarēt un vakariņot, bet mēs ar Katrīnu, iecirtušas zibenīgā ātrumā “piligim’s menu” noslēgumu – siera kūku – skrienam atpakaļ uz auberģi pelnrušķītes noskaņojumā. To slēdz 10 un hospitaljoro šeit ir īpaši strikts. Mums vajadzēja ne tikai noklausīties, kur kas atrodas, bet visu apskatīt. Vecais vīrs nelikās mierā, kamēr mēs katra nebijām ieskatījušās... lasīt vairāk