2. diena: Vīnogas ir skābas!

Kā ceļos septiņos, tā veļos ārā pēc piecpadsmit minūtēm. Auberģē šorīt nav ūdens, kas nozīmē, ka nevar ne zobus iztīrīt, ne ko nomazgāt, bet pats galvenais – paņemt ūdeni līdzi ceļā dzeršanai. Tā nu pustumsā uzsāku ceļu bez ūdens piles ķešā. Sajūta nav omulīga, bet ceru uz kādu drīzu ūdens ņemšanas vietu. Jau pēc pārsimts metriem taka pārvēršas trepēs un ved stāvā kāpienā augšup. Mierinos ūdens vietā ar vīnogām no veikala un kazenēm no takas malas. Pēc krietna kāpiena uz pilsētu paveras pasakains skats – lec saule, lēnām izgaismojot ūdens līci un ēkas.

Pēc stundas esmu tikusi līdz pirmajai civilizācijai un nu jau dzert gribas pamatīgi. Saņemu nekaunību piezvanīt pie kādas smalkas auberģes durvīm. Uzzinājis manu vajadzību, saimnieks palūdz aiziet līdz citam durvīm, laipni piepilda manu ūdens maisu, brīdi aprunājas un novēl labu ceļu. Uff, esmu glābta! Kādu puslitru izdzeru turpat, un turpinu soļot tālāk jau ar mierīgu sirdi.

Rīta gājiens ir diezgan mierīgs, mani apdzen vien rets piligrims. Kādā pagriezienā ne bez pārsteiguma ieraugu Arvidasu, domāju, ka šis jau būs gabalā. Esot labi izgulējies krūmos starp diviem ceļiem, bet no rīta dikti ilgi ēdis brokastis un pakojies, pie šī procesa efektivitātes vēl nākšoties piestrādāt. Viņš drīz uzņem raitāku soli un aizsteidzas tālāk. Pēc stundām četrām uz takas kļūst biezs – satieku vienu otru vakardien redzētu seju un drīz vien ieraugu arī Elenu ātrā solī tuvojamies. Viņa izgājusi tikai deviņos un tagad jau ir šeit. Drusku jau ir traka sajūta, ka citi soļotāji var paiet par tevi divas reizes ātrāk, bet ko padarīsi. Noskatījušas smuku akmeni ceļa malā, apsēžamies uz augļu pauzi. Esmu apņēmusies šodien taisīt biežākas un garākas atpūtas pauzes, lai kājas mazliet atpūstos. Vispār kopumā viss sāp normas robežās, kas labi.

Saule arī cepina ne pa jokam, bet man nekādi neizdodas atrast lakatu, tāpēc apsienu ap galvu vienu no kokvilnas džemperīšiem. Tagad nedaudz izskatos pēc Laibach solista, par ko gan atceros tikai tad, kad pretimnācēji uz mani sāk jocīgi skatīties. Esam sarunājuši ar Elenu nākamo tikšanos Orio pilsētā, kur lemsim par šodienas galamērķi. Kad tur nonāku, Elena jau ir izdzērusi vienu kafiju un vienu alu, kā arī izpētījusi palikšanas iespējas tuvējā apkaimē. “Mums ir trīs varianti,” viņa saka. “Pirmais – kāpt atpakaļ kalnā, no kura tu tikko norāpies, jo pirms Orio ir lieliska auberģe par 10 eiro, otrais – meklēt palikšanu pēc 5 km esošajā Zaratuz pilsētā, kur iespējas ir diezgan limitētas un trešais – iet vēl piecus kilometrus līdz pilsētai Getaria. Pēc noguruma sajūtas piemērotākā būtu Zaratuz, bet municipālā auberģe tur jau ir slēgta, bet lētākā pieejamā iespēja ir kopmītņu gulta par 27 (!) eiro. Nolemjam, ka pieņemsim lēmumu, nonākot Zaratuz. Lai tiku līdz turienei, atkal jātiek augšā krietnā kalnā, kura sānos beidzot parādās vīnogu lauki. Viens no maniem iemesliem, kāpēc gribēju pamēģināt mērot Ceļu rudenī, ir doma par takas malā augošām vīnogām, kas pašas sniedzas pretim. Tā nu šodien es nomēģinu pirmās vīnogas no lauka, un ziniet ko – tās ir skābas (bez zemteksta un ironijas). Tas nenozīmē, ka nemēģināšu atkal, varbūt citas šķirnes būs gardākas.

Pa to laiku Elena jau ziņo no Zaratuz, ka nākamajā miestā pieejama lieliska auberģe par 15 eiro un ceļš līdz tai esot pilnīgi lēzens. Labi, ejam! Cauri Zaratuz man palīdz tikt pļāpāšana ar Sindiju un Filu – tā sauc jauko pāri, kurus satiku Bordo autobusā. Šodien satiku viņus atkal, un nu jau esam iepazinušies labāk.

Pēdējie kilometri, kā parasti, ir visgrūtākie. Nedaudz palīdz no okeāna nākošā veldze, jo gājēju ceļš iet gar pašu krastu. Beidzot klāt ir arī Getaria. Tomēr lai tiktu līdz dušai un atpūtai, jāmēro īpaši stāvs ceļš augšup. Kāda garāmejoša sieviete, kas atgriežas auberģē, pat piedāvājas palīdzēt. Ieeju veikalā pēc vakariņu pārtikas un lēnītēm virzos augšup. Uhh. Auberģe ir pasakaina – gaiša, ar izcilu dušu, ātru internetu un āra terasi. Un fantastisku skatu uz apkaimes laukiem.

Šovakar man ir vilka apetīte, un apēdu visu nopirkto un vēl šādus tādus krājumus. Tas labi, jo pietiek nēsāt līdzi pārtiku, soma ir par smagu. Ēdot iepazīstos ar laipno sievieti, kas izrādās no Vācijas un diviem austrāļu kungiem. Beidzot ir tāds Ceļa vakars, kādus tos atceros no sava pirmā ceļa. Drīz mums pievienojas Elena un kāds vācu puisis, kuru arī redzu jau kādu ceturto reizi. Arvidas atsūta ziņu no nākamā miesta – tur esot lieliska donativo auberģe. Novēlam cits citam labu krākšanu un ejam gulēt!

Attālums – 29 km

Izdevumi:

Nakšņošana – 15

Pārtika – 4,80 (1,50 kafija, 3,30 veikals)

Kopā – 19,80 eiro

One response to “2. diena: Vīnogas ir skābas!

  1. Iespringt par to, ka kāds iet ātrāk nevajag. Lai jau iet. Katram savs ātrums. Kad biju Nepālā arī brīnījos, ka visi tik “skrēja un skrēja” 2x ātrāk par mani. Es “vilkos” un ar visu biju apmierināts :) Pietrūkst man Nepālas. Eh.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s