1. diena: Gailenes pēc 33 km

Biju plānojusi celties pusseptiņos, bet lielās istabas biedri sāka virināt durvis jau ap pieciem, attiecīgi īsi pēc sešiem sapratu, ka nekāda gulēšana nebūs. Tāpat jau bija gana švaki – karstums, nestabilā gulta un daudzie trokšņi rezultējās caurā miegā. Parasti esmu viena no pirmajām, kas pieceļas, bet šeit jau puse auberģes augšā. Kamēr vēl nobeidzu vakardienas ierakstu un pabrokastoju, vairums jau ir devušies ceļā. Izeju kopā ar Arvidasu un saullēktu 7:40.

Pirmais uzdevums ir tikt ārā no pilsētas – tas šoreiz ir viegli, pa ceļam skaidroju Arvidasam par bultām, krustiņiem, dzeramo ūdeni un citām praktiskām lietām. Viņš nosmejas, ka Camino viss esot pārāk vienkārši. Saku, lai pasūta kādu problēmu vai sarežģījumus – Camino var nodrošināt visu, ko sirds vēlas.

Drīz vien taka ievijas dabā un varam našķoties ar tās malā augošajām kazenēm un priecāties par dažādiem dabas brīnumiem – ēdamajiem kastaņiem, pasifloras ziediem, piparmētrām un dārziem. Drīz vien mūs panāk Elena un kādu mirkli soļojam trijatā. Arvidas tiek arī pie saviem bambusiem, kurus bija velējies redzēt. Kad ceļš sāk iet kalnup, mani ceļabiedri attālinās skatienam un izgaist pavisam. Ļoti labi, šādās vietās man patīk iet vienai. Pēc krietna kāpiena tieku līdz Guadalupe – vietai, kur bērniem parādījusies svēta jaunuve un šodien tur slejas mīlīga baznīciņa. Toties ūdens gan te nav, kā solīts informatīvajos materiālos. Tas nav labi, jo saule cepina un, rēķinoties ar šo vietu, esmu uzpildījusi tikai pusi dzerammaisa. Nu neko, tad jau redzēs. Pēc maza brīža ceļš sadalās divās daļās – oficiālā taka ir stāvāka un iet pa kalnu augšu, no tās paveroties daiļi okeāna skati. Lēzenākā un maķenīt garākā taka vijas caur mežu. Nospriežu, ka okeānu vēl gana redzēšu, tāpēc šoreiz izvēlos meža ceļu. Tas ir kluss un mierīgs, laikam jau vairums piligrimu pirmajā ceļa dienā vēlas vērties okeānā.

Pēc brīža pamanu pa kalna nogāzi pārvietojamies kādu vīrieti ar pavisam mazu mugursomu. Pirmo domu, ka viņš būtu nomaldījies Camino gājējs, ātri atmetu. Nomaldījies viņš neizskatās un, kad drīz vien ieraugu vēl divus šādus vīrus, mani piemeklē aizdomas, ka viņu kaut ko meklē. Galvā izveidoju iespēju topu – trifeles, baravikas vai kastaņi. Īpaši omulīgi nav uz šiem skatīties, bet gan jau mēs ar saviem nažiem mežā rudeņos arī dziļas simpātijas nejaušos pretimnācējos neraisām.

Man ik pa laikam skrien pretī dažādi ļautiņi ar suņiem, bet neērti stādināt. Beidzot viens neskrien. Tad, noskaidrojusi, ka viņš runā angliski, uzdodu savu jautājumu par mīklainajiem vīriem. Pretimnācējs izsaka domu, ka viņi vāc kastaņus, ar ko šis mežs ir dikti bagāts. Paldies, es arī paceļu pāris un iebāžu kabatā. Tomēr nākamie vietējie, kuriem pavaicāju par kastaņu pagatavošanu, atvēsina mani, sakot, ka tie sākumā divas nedēļas jāžāvē uz avīzes. 2 nedēļas es tos bumbuļus neesmu ar mieru nest līdzi, tāpēc izberu turpat takas malā.

Toties citu takas dāvanu – gailenes, gan nekautrējos krāmēt ķešā. Takas vidū atrisinās arī ūdens jautājums kāda avotiņa veidolā, pie kura iekārtota dzeršanas vieta. Mirkli pašaubos, vai droši to dzert, bet atceros izdzīvošanas grāmatu pamācības – labāk ir dzert nekvalitatīvu ūdeni nekā nedzert nemaz. Garšo tas gaužām labi un gan jau mans vēders sapratīsies ar spāņu baktērijām.

Kilometri skrien lēnām, lūkojos pēc vietas kur ap 15.to uztaisīt pirmo kāju vēdināšanas un sviestmaižu uzkošanas pauzi. Vieta nerādās, bet tālumā pamanu cilvēku bariņu diskutējam divu taku krustojumā – šis ceļš ik pa laikam piedāvā dažādas iespējas. Kā par brīnumu pamanu bariņā Elenu. Viņa esot gājusi pa augstāko taku, tad pusstundu sniegusi skaipā darba interviju un tāpēc ir šajā punktā ar mani vienā laikā. Jauki, turpinām čāpot kopā. Izrunājam visu, ko nu katra zina par mūsu kuģa biedriem, izstāstām, kā pašu dzīve pa šo laiku mainījusies. Tērzējot Ceļš patiešām ir īsāks un nemanot esam klāt pie upes, kurai pāri var tikt ar nelielu prāmi. Tā kā es esmu nosoļojusi teju 20 km bez nopietnām pauzēm, piesēžam uz vienu “cofe con leche”. Tad lecam mazā kuģītī, kas par 80 centiem nogādā mūs otrā krastā.

Tur mūsu kopā iešana drīz izbeidzas stāvu kāpņu priekšā. Sarunājam tikties San Sebastjan un ejam katra savā ritmā. Ir skaisti, bet sasodīti grūti. Man šķiet, ka eju pa tām nolāpītajām kāpnēm kādu stundu. Pēc tam taka nedaudz nomierinās un brīdi var baudīt skaistos okeāna skatus. Tad tā atkal sāk iet stāvus augšup. Un tā vēl reizes trīs. Elena ziņo no pirmās auberģes, ka gultasvieta tur maksā 18,50 un līdz pilsētai vēl jāiet minūtes 40. Tā kā abas jūtamies labi, nolemjam meklēt laimi un palikšanu San Sebastjan pilsētā. Elena mani sagaida pilsētā ar labu ziņu – viņai izdevies sazvanīt citu auberģi, kas gan atrodas otrā pilsētas malā, vēl jānoiet kādi 2 km. Nu labi. Nu jau sagurums ir gana nopietns, bet 2 km izturēšu. Joka pēc paskatos maps.me, kas vēsta, ka līdz šai naktsmītnei tomēr vēl jāmēro 4 km. Bet ko padarīsi.

Lēnām virzāmies cauri pilsētai, kurā esot visvairāk Mišelin zvaigžņu restorānu uz kvadrātmetru visā pasaulē. No atvērtajām kafejnīcu durvīm mūs kārdina pinčo letes, bet mēs tik turpinām ceļu, jo ar auberģēm nekad neko nevar zināt, kad tās taps pilnas. Pa ceļam iegriežamies pāris baznīcās, kuru te netrūkst. Gribētos mazliet vairāk laika un spēka pilsētas apskatei, bet jūtu, ka šovakar nebūs ne viena, ne otra. Pāris kilometrus no auberģes uzsrienam virsū Arvidasam – viņš brīnās, ka mēs tikai tagad esam nonākušas pilsētā. Nu ko tu jaunam un spraunam padarīsi. Viņš šovakar mēģinās nakšņot dabā, bet mēs turpinām ceļu uz auberģi. Pēdējos kilometrus eju klusēdama. Biju cerējusi pirmajā dienā nenonākt “spēkiem pāri” stadijā, tomēr tas ir noticis. Nav jau arī brīnums – galamērķī aplikācija rāda gandrīz 33 noietus kilometrus. Man ir aizdoma, ka tā drusku šmaucas, bet citu mērījumu man nav , tāpēc šajā ceļā nāksies izmantot tos pašus.

Auberģē izvēlamies mazliet dārgāku četrvietīgu istabu, cerot, ka būsim tur divatā. Par to gan jāšķiras no 20 eiro, kas ir par pāris eiro vairāk nekā lielākas ietilpības istabās, bet šonakt ļoti gribam izgulēties. Arī Elena pagājušo nakti nav lāgā varējusi aizmigt. Istabiņa ir burvīga! Elenai pietiek spēks vēl aiziet līdz veikalam, bet man ieiet dušā un izmazgāt drēbes. Drīz pēc Elenas atgriešanās sabrūk mūsu sapņi par garantēti mierīgu nakti. Mūsu istabiņā iesoļo vel divi cilvēki. Ieraudzījuši manu Rimi maisiņu, viņi ziņkārīgi apvaicājas, no kurienes esmu. Lietuvieši!

Atstājam viņus, bet pašas dodamies uz virtuvi pagatavot vakariņas. Sēņu mērce izdodas gardum garda un Elena pat izsaka minējumu, ka šīs varētu būt viņas glaunākās Camino vakariņas. Sagatavojam sviestmaizes rītdienai un atgriežamies istabiņā. Lietuvieši jau ir gultās, ir jau 10 vakarā. Mirkli cīnos ar kārdinājumu līst zem deķa, bet tad nu tomēr saņemos un atnāku uz koridoru aprakstīt šodienu. Nure, ir drusku pēc 11 un raksts galā. Enjoy! (Pārlasīt gan nav spēka, tāpēc piedodiet man un gramatikai).

Attālums – 33 km

Izdevumi:

Nakšņošana – 20

Pārtika – 2,50 (1,50 kafija, 1 brokastis)

Transports – 0,80

Kopā – 23, 30 eiro

One response to “1. diena: Gailenes pēc 33 km

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s