9. diena: Esam Kantabrijā!

Pārējie vēl turpina vakarēt un vakariņot, bet mēs ar Katrīnu, iecirtušas zibenīgā ātrumā “piligim’s menu” noslēgumu – siera kūku – skrienam atpakaļ uz auberģi pelnrušķītes noskaņojumā. To slēdz 10 un hospitaljoro šeit ir īpaši strikts. Mums vajadzēja ne tikai noklausīties, kur kas atrodas, bet visu apskatīt. Vecais vīrs nelikās mierā, kamēr mēs katra nebijām ieskatījušās šejienes vienīgajā dušā, it kā citādi mēs varētu izdomāt podā mazgāties. Piecas minūtes pirms desmitiem esam klāt. Fū. Pārējie visi nakšņotāji ir uz vietas, Hanss pretējā rindā jau zāģē, bet hospitaljero staigā gar gultām it kā meklēdams, vai te neslēpjas kāds neīsts svētceļnieks.

Par spīti krācējiem, no rīta abas jūtamies diezgan labi izgulējušās. Izejam pustumsā ap 7:30, un man jau pirmajā dienā ir iespēja iemēģināt jauno pretlietus pančo. Sākumā smidzina, bet drīz jau sāk līt pamatīgāk. Bet kas man nekait zem pančo – ir sausi un silti, izskatās, ka būs labs pirkums izdevies. Pilsētas nomalē Katrīna paliek iestiprināties ar kafiju un tortilju, es dodos tālāk. Šorīt industriāla ainava mijas ar kalniem, visu izkrāšņo saullēkts. Pirmajā pieturas vietā arī man sakārojas ko ēdamu, tāpēc izvelku kastīti ar paliekām no vakardienas vakariņām un sāku ieturēties. Tur jau nāk arī Katrīna, drīz parādās Folkers un viņam seko Niks. Ceļabiedri solidāri pasēž ar mani, kamēr ēdu, tad atsākam soļošanu.

Tagad, pēc Bilbao, ceļš ir kļuvis daudz rāmāks, viens no grūtākajiem (kalnainākajiem) posmiem ir aiz muguras. Pats trakākais būs ceļa beigās, no tā es drusku baidos, bet tagad pa vidu, krietnu laiku vajadzētu būt diezgan lēzenam gājienam. Tomēr pilnīgi gluds tas nav, un drīz vien mani ceļabiedri cits pēc cita ir gabalā.

Pa to laiku mani apdzen lietuvietis Niko, kuram patika Rīga, pārmijam pāris vārdus. Viņš šorīt no Bilbao uz Portugaleti atbraucis ar metro. Vēl pēc brīža mani apdzen trīs beļģu kungi, kuri rīkojušies identiski kā lietuvietis. Tā kā auberģē pārmijām dažus vārdus, beļģi esot apsprieduši manu izcelsmi un neesot varējuši izšķirties starp Kanādu un Jaunzēlandi. Ha-ha. Pēc piecām minēšanas minūtēm, ar maniem norādījumiem viņi tiek līdz Lietuvai un Igaunijai, tad jau arī “kārtis galdā”.

Visus gājējus atkal satieku La Arena – vietā, kur Camino pēc vairāku dienu pauzes atkal nonāk okeāna krastā.

Tam par godu iedzeru kafiju un uzēdu olīvas. Pēc tam sākas šodienas skaistākais posms – klusa, mierīga, līdzena un gandrīz lēzena taka vijas gar pašu okeānu. Iet ir viegli, apkaime ir brīnišķīga, šeit mums ar Katrīnu ir līdzīgs ritms. Ar prieku sveicam plakātu, kas vēsta, ka no Basku zemes esam nonākuši nākamajā provincē – Kantabrijā. Prieks mums ir tāpēc, ka pie baskiem viss ir padārgs, ceram, ka turpmāk mūsu gājiens būs drusku taupīgāks.

Tad ceļam ir jātiek garām palielai rūpnīcai okeāna krastā, kas mums nozīmē turpmākās pāris stundas bridienu pa visādām šosejām un viaduktiem. Šeit ir arī alternatīvs ceļš caur mežu, bet tas ir krietni garāks. Tad nu dalām ceļu ar auto un karsto sauli. Kad atkal tiekam prom no šosejas, jūtamies krietni sagurušas. Šodienas galamērķis – Castro Urdiales – pa gabalu redzams jau vairākas stundas, bet tuvojās dikti lēnām. Lai tiktu pilsētā, vēl jāpārrāpjas pāri krietnam kalnam, tad esam klāt. Ne gluži klāt, vēl jātiek līdz auberģei. Katrīna, pateicoties kalnam, ir jau kaut kur patālu priekšā, es cenšos sekot bultām, kas parasti ved uz auberģi. Nu jau velku kājas, tāpēc brīdī, kad bultas ieved kaut kādā vēsturiskā kompleksā, neesmu īpaši priecīga. Varens jau tas ir, bet šobrīd profānais ir aktuālāks. Pie baznīcas atkal satieku Katrīnu, bet tā kā viņa iet iekšā, bet es ārā, nolemju negaidīt un turpināt ceļu auberģes virzienā. Vēl būtu labi, ja es zinātu, kur tā sasodītā auberģe ir. Jūtu, ka jau kādu stundu iekšēji esmu gatavais pūķis, kas kuru katru brīdi var izlīst laukā asaru vai dusmu veidā. Labi, stop, mieru, tikai mieru. Nolieku somu, apsēžos un izpētu precīzu auberģes atrašanās vietu. Vēl pusotrs kilometrs, labi. Sāku vilkties auberģes virzienā. Pēc brīža pamanu, ka arī Katrīna ir netālu. Man vēl pietiek spēka pajokot un jūtu, ka pūķis drusku pierimst. Arī Katrīnas navigācija ir atradusi naktsmītni, tad nu mērojam pēdējo kilometru kopā.

Neliela auberģe mūs gaida tūlīt aiz vēršu arēnas, tā gan ir pilna, bet šai vietai ir plāns B – cita neliela mājiņa 100 metrus tālāk. Katrīna paliek pirmās mājiņas dārzā celt telti, es dodos uz B māju. Tur uz grīdas rindojas matrači, vai var būt vēl skaistāks skats.

Šovakar tāds nogurums, ka pat dušā negribas, bet kā nebūt saņemos. Pēc tam, kā parasti ir mazliet labāk. Šodien noieti aptuveni 30 km, kas pleķiem dikti patīk – pēc vakardienas atpūtas tie bija pilnīgi pazuduši, bet šodien priecīgi rotā kājas atkal. Jā, par kilometriem. Tie 100% ir nepareizi. Uz katriem 10 km jāatņem vismaz viens. Bet, lai man nenojuktu salīdzinošā mērīšana, atstāšu tos pašus rādījumus, jo tie ir dati, ko man uzrāda Endomondo aplikācija.

Rakstu šo ierakstu, aiz loga pensionāri no kaimiņu mājas dzied šlāgerus, viss ir atkal labi.

Attālums: 32 km

Izdevumi:

Nakšņošana – 5

Pārtika – 7,50 (1,10 veikals, 3,40 kafija un olīvas, 3 veikals)

Kopā – 12,50 eiro