Kategorija: Ceļā

Šodien gan ir laiks kustēt tālāk, pabrokastojuši un novākuši teltis, sēžamies mašīnā un uzsākam braukt Montānas štata virzienā. Pulkstenis ir tikai desmit – Dunkans un agrā tumsa pamazītēm maina mūsu gulētiešanas un celšanās paradumus. Sākumā ceļš ved gar upi, kur vakar makšķerējam, bet vienā brīdī tas nogriežas citā virzienā un sākam lēnītēm celties aizvien augstāk... lasīt vairāk

Abi vīriešie jau agri no rīta grabinās ap kastroļiem, lai ātrāk tiktu makšķerēt. Es arī samiegojusies pieslēdzos brokastīm, bet pēc tam iebrienu upē atžirgt – tas strādā. Tad mēs konstatējam, ka Dunkans aizmirsis mājās makšķerēšanas piederumu maisiņu, par ko dikti bēdājas. Ko tur daudz bēdāties, aizšaujam līdz netālam veikalam un nopērkam pāris uz āķa liekamas... lasīt vairāk

Lai arī Dunkanam ir vien pāris mantas, tagad, kad mašīnā jāietilpst trim cilvēkiem, vietas menedžments top aizvien svarīgāks. Rafaēla pūļu rezultātā man pat nav jāsalokās deviņos līkumos, lai ietilptu aizmugurē. Sēžu blakus mūsu bibliotēkai, kas no pāris grāmatām ceļojuma sākumā ir pārtapusi divās pamatīgās kaudzēs – pamatā tur atrodas Rafaēla vājības, bet viena otra manējā... lasīt vairāk

“Nu un šodien ir tava ASV dzimšanas diena”, konstatē ceļabiedri un man nav ne mazāko iebildumu pret divām dzimšanas dienām. Kamēr pārējie strādā, es piesēžos pie interneta un izpakoju virtuālās e-pastu dāvanas, ziņu puķes un daudzās apsveikuma kartītes, pamatā no Latvijas, bet daudzas ceļo no pārējās Eiropas, Dienvid un Ziemeļamerikas, Āzijas un citām pasaules malām,... lasīt vairāk

“Tātad, tava dzimšanas diena ir šodien vai rīt?”, Rafaēls no rīta grib precizēt. “Nu, kā to ņem”, atbildu, “teorētiski rīt, bet praktiski, ja skatās pēc Latvijas laika, tad tā sākas šodien trijos”. Puiši mani gribēja jau šorīt vest svētku brokastīs uz pilsētu, bet, tā kā esam iecerējuši turp doties pēcpusdienā, saku, ka tāda vizināšanās būs... lasīt vairāk

“Zane, man tev kaut jāpastāsta”, Dunkans no rīta izskatās tāds kā sajūsmināts, tāds kā zobgalīgs. Nu, nu, klāj tik vaļā. “Mēs ar tevi braucam Transsibīrijas vilcienā, trešās klases vagonā kopā ar vistām, aitām un citiem lopiņiem. Kad atnāk policija, viņi neparko negrib ticēt, ka mēs esam zemnieki, jo man ir mans iPads un tev –... lasīt vairāk

Mēs esam tikko no gultām izvēlušies, kad Dunkans jau rūcina savu balto zirgu pie mūsu treilera. “Veco laiku skola”, secina Rafaēls, “viņš teica, ka būs klāt deviņos un tagad ir tieši deviņi”. Visi kopā dodamies uz netālo pilsētiņu paēst brokastis. Dunkans apsveicinās ar saimnieci, aprunājas par dzīvi un mēs pasūtām katrs pa sātīgam burito. Mielojamies,... lasīt vairāk

Brokastīs pieveicam pavisam pēdējos pārtikas krājumus, uzpildām dzeramo ūdeni un dodamies ceļā. Kolīdz esam atpakaļ uz lielā ceļa, atgriežas garlaicīgā ainava. Ferma seko fermai un dzeltenie, nesen nopļautie lauki mijas ar tikko uzartajiem, veidojot ceļmalās krāsainus rakstus. Ir jauki tos vērot pusstundu, bet tad bezgalīgie lauki apnīk, laikam esam kalnu izlutināti. Spokane pilsētā ierodamies teju... lasīt vairāk

Lai arī šī nakts temperatūras ziņā nebija vēlīgāka, gulēt bija daudz siltāk – iemiegot palīdzēja gan ugunskura uzņemtais siltums, gan nedaudz zemāka atrašanās virs jūras līmeņa, kā arī sausāks gaiss. Es pat biju piešķīrusi vienu no kārtām Rafaēlam, bet arī divos guļammaisos bija gana labi. Agrā tumsa mums sāk palīdzēt rītos piecelties agrāk, es šorīt... lasīt vairāk

“Nu kurš kaimiņš no rīta darbina mašīnu”, miegā prātoju. Kad atveru acis, saprotu, ka esmu teltī viena un “kaimiņš” ir Rafaēls. Aha, tātad tomēr nosalis. Es savos trijos guļammaisos šņācu kā lācis migā un nesalu nemaz. Izlienot no telts, gan ir auksts. Tagad termometrs rāda +6 grādus, bet Rafaēls stāsta, ka pirms stundas ir bijuši... lasīt vairāk