Šaujamie, zombiji, ķeza un kazino

Mēs esam tikko cēlušies un vēlušies, kad Seržs jau klauvē pie mūsu istabiņas durvīm, esam sarunājuši šodien kopā izbraukt ārpus pilsētas. Tā kā mūsu rīcībā ir auto, varam izvizināt Seržu uz viņa iecerēto atrakciju – drusku pašaudīties. Šeit tuksnesī tiek piedāvāts pakalpojums – izmēgināt roku ar dažāda kalibra “mantiņām”.

Pa ceļam piestājam pie Hūvera dambja. Biju arī to jau redzējusi iepriekšējā ASV vizītē, bet naktī, tāpēc priecājos apskatīt iespaidīgo būvi dienasgaismā. Ūdens līmenis krātuvē gan ir dramatiski krities, līdzīgi kā daudzviet, šogad bijusi ļoti sausa vasara. Kad nonākam šautuvē, mums visiem, arī skatītājiem, japarakstās, ka neesam stāvoklī un esam pie pilna prāta. Tad mums izsniedz troksni slāpējošas austiņas un dodamies uz šaušanas vietu. Pirmajā šautuvē notiek darbība ir trim nelieliem aparātiem, bet otrajā jau iet vaļā nopietnāka darīšana. Vīrieši kaut ko gudri pļāpā par kalibriem un citiem aspektiem, es šīm sarunām nepievēršos – ne es saprotu, ne mani interesē.

Bet izskatās, ka puiši ir apmierināti ar notikušo atrakciju un mēs esam gatavi atgriezties pilsētā, lai darītu ko interesantāku – esam nopirkuši biļetes uz vienu no daudzajiem mūzikliem. Teiksim tā – atkal jau puiši izvēlējās, bet ko nu man iebilst, paskatīšos uz “mākslu”.

Esam nobraukusi aptuveni pusceļu, kad Rafaēls nolamājas – mašīnas panelī atkal parādījusies sarkanā akumulatora brīdinājuma lampiņa, kas kādu laiku nebija manīta. It kā ar to būtu par maz, drīz vien tai pievienojas vēl citas dzeltenas gaismiņas – nu jau uz paneļa zaigo īsta Lasvegasa. Rafaēls ir stresā, Seržs izmisīgi šķirsta Hondas manuāli, lai saprastu, ko nozīmē jaunie brīdinājuma signāli.

Tiek pieņemts lēmums – tā turpināties nevar, brauksim uz Hondas centru veikt diagnostiku. Viena lieta ir sastapties ar mašīnas tehniskajām problēmām pilsētā, cita – kaut kur lielceļa vidū, uz kurieni evakuatora izsaukšana maksātu baltu naudu. Pie nosacījuma, ka telefonam būtu zona un to vispār varētu izsaukt.

Diagnostika maksā tuvu 100 USD, bet serviss ir ar mieru to izdarīt uz karstām pēdām un Rafaēls drūmu sejas izteiksmi piekrīt. Kad viņi atgriežas ar jaunumiem, viņš “aiziet pa gaisu”. Detaļa, kura nomainīta Livingstonas auto servisā, ir bojāta, tāpēc mašīnas akumulators nelādē. Vienīgā iespēja ir šo atrakciju veikt vēlreiz. Detaļa plus darbs – ierastie 600 USD. Rafaēls paņem pārdomu piecminūti, cenšas sazvanīt veco servisu, bet neveiksmīgi. Brīdi apspriežamies un saprotam, ka nav citas izejas, kā vien to darīt, jo ar šādu tehnisko stāvokli ceļu turpināt, kaut vai atceļu uz Livingstonu, nevaram. Vienīgā cerība – Rafaēls centīsies atdabūt no Livingstonas servisa naudu par šo operāciju.

Servisa džeki sola tikt galā ar problēmu nepilnā stundā. Tā nu mēs sēžam Lasvegasas Hondas autocentrā, vērojam vakaru satumstam un spriežam par problēmu neizdibināmajiem ceļiem. Šai sakarā man jānosūta paldies vienam no maniem lasītājiem – Mārtiņam, kurš, izlasījis par mūsu autoķibelēm, atsūtīja garu e-pastu ar skaidrojumu par iespējamajām problēmām un to cēloņiem – centos to, cik nu mācēdama, atreferēt Rafaēlam. Šis tikai skumji konstatēja, ka droši vien “your friend is right”.

Es citreiz domāju par to, kas jūs, cilvēki esat, kas sēž manā mugursomā. Protams, liela daļa ir radi, draugi, paziņas, tad uzticamie lasītāji un atbalstītāji (ar dažiem esmu tā virtuāli sadraudzējusies, ka šķiet jocīgi, ka nekad dzīvē neesam tikušies). Bet, tā kā katru mēnesi statistika uzrāda aptuveni 5000 cilvēkus, jābūt vēl trešajai daļai – cilvēkiem, kas lasa, bet par kuriem es nezinu pilnīgi neko. Un tad, tādos gadījumos kā šis – bums, šo cilvēku vidū uzrodas kāds, kam ir ko teikt tieši par attiecīgajā brīdī aktuālo. Man vispār brīžiem šķiet, ka gandrīz jebkuru jautājumu var atrisināt, labi, ja ne atrisināt, tad vismaz saņemt noderīgus padomus un ieteikums, vienkārši pajautājot blogā vai sociālajos tīklos. Kā, piemēram, ar palikšanas iespējām Vankūverā un Sietlā – pasaka, ne dzīve!

Tā nu mēs sarunās un pārdomās iegrimuši sagaidām salaboto auto, pārliecināmies, ka visi dokumenti ir kārtībā, lai varētu cīnīties par izdevumu atgūšanu, un dodamies uz centru. Pa šiem mēnešiem esmu pietiekami labi iepazinusi Rafaēlu, lai saprastu, ka šādos brīžos viņš vienkārši jāliek mierā, kamēr “pāries”. Man jau arī nav nekāds priecīgais noskaņojums dēļ visām šīm ķibelēm, bet, ko padarīsi.

Šajā noskaņojumā mēs droši vien neietu uz nekādu mūziklu, bet biļetes ir nopirktas un postā jau tās neies laist. Bet nebija slikti – zombiju meitenes un puiši vicināja rokas un kājas uz visām pusēm, atkal jau apbrīnoju dejotāju lokanību un izturību, viens puisis vispār izveica tādus trikus ar savu ķermeni, ka nevar saprast, vai šim vispār kauli ir vietā. Pēc izrādes nāca prātā Jaunsudrabiņa Jancis ar teicienu, ka par kumēdiņiem jau ir jāmaksā, tas taču katram skaidrs.

Izskatās, ka izklaides programma ir mazinājusi pēdējo notikumu spriedzi un pilnīgi noteikti nav mazinājusi ēstgribu, tāpēc Seržs mūs aizved uz vietu, kur varot dabūt labākos hamburgerus Lasvegasā – tos cep Gordons Ramzijs. Arī viņu burgeru mānija nav gluži manā gaumē, bet šie gan ir “vesela poēma”, nemaz nerunājot par frī kartupeļiem ar trifeļu mērci un sieru (Seržs mūs lutina).

Kad paēsts, tad jau vispār dzīvei atkal ir krāsas. Ir jau pavēls, bet es saku puišiem, ka neesmu ar mieru braukt projām no Lasvegasas, nenospēlējusi 50 USD. Ķeza tāda, ka man ķešā vien 26, bet šejienes bankomāti ar manu karti nedraudzējas. Pēc trešā piegājiena atmetu roku un saku, ka pietiks ar 26 USD. Vēl es gribu paskatīties, kā tiek spēlēts pokers, kura noteikumus es nesaprotu, bet Seržs sakās bieži spēlējis esam. Tad nu esam liecinieki, kas notiek, ja spēlē, kad veiksme nesēž blakus. Rafaēls jūtas saguris pēc šodienas pārdzīvojumiem un savu veiksmi izmēģināt negrib, sarunājam, ka tiksimies viesnīcā un es palieku kazino ar Seržu.

Apstaigājam ruletes galdus, kas ir vienīgā azartspēle, kuru saprotu, un konstatējam, ka visur minimālā likme ir 15 USD. Tas nozīmē, ka man pietiek vienam gājienam, diezgan jau smieklīgi. Turpinām apgaitu, Seržs man rāda vēl kaut kādu spēli, kur var spēlēt uz mazākām likmēm. Viņš saka, ka citreiz ar draugiem pavadījis pie tās pat trīs stundas, varot labi izklaidēties. Es negribu ne stundas vadīt, ne izklaidēties – gribu izmēģināt veiksmi un iet gulēt.

“Labi, tad iesim spēlēt to ruleti, ja tu neko citu negribi, es tevi mazliet pabalsīšu”, Seržs nosaka. Viņš iedod krupjē dažas bankotes un noliek man priekšā uz galda kaudzīti ar rozā žetoniem, bet sev ar oranžiem. Dažos gājienus laimējam, dažos zaudējam, bet finālā esam palikuši ar dažiem žetoniem. Seržs grib paņemt vēl žetonus, bet es saku, ka nē, tā tas nestrādā. Es gribu spēlēt uz saviem 20 USD, tur jau tā sāls, šajā pēdējā banknotē. Šis nosmejas un saka, lai daru, ko gribu. Es nolieku uz galda divdesmitnieku un tieku pie četriem rozā ripuļiem. Vienam gājienam nepieciešami trīs. Es spēlēju ļoti lēnām, pamatā liekot likmes uz lauciņiem ar lielāku varbūtību laimēt, bet mazāku laimestu. Serža paņemtie papildus žetoni jau sen ir pazuduši “zaļajā caurumā”, bet manu rozā ripuļu kaudzītes turpina krāties, šis vēro manu “stratēģiju”. Lai vai kā, bet apvienojot varbūtības teoriju un intuīciju, esmu tikusi līdz aptuveni 300 USD. Vienā brīdī zaudēju trīs gājienus pēc kārtas, Seržs arī sāk knosīties, jo viņam rīt agri jāceļas – sākas konference. Saprotu, ka ir brīdis “pazust kokos”. Paņemu vienu žetonu piemiņai, pārējos aizbīdu krupjē un saku, ka man pietiek. Viņa iedod citādus žetonus, kas jāsamaina kasē – tur tieku pie laimētajiem 240 USD (ok, 220, atskaitot “ieguldījumu”). Seržs saka, ka es jau vēl varu uzkavēties te viena, man labi veicoties. Nē, nē. Saprotu, ka nekādu miljonu neesmu laimējusi, bet mūsu situācijā arī 220 USD papildinājums ir priecīga ziņa. Protams, man būtu gribējies no rīta iedot Rafaēlam 600 USD un teikt, lai neķer krenķi par pēdējo remontu, bet nav ko rausīt veiksmi aiz ūsām. Pateicos Seržam, pateicos Fortūnai un kātoju atpakaļ uz mūsu viesnīcu gulēt.

19. oktobris, 90. Aļaskas road-trip diena, 351. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 173 km, kopumā 22113 km

Izdevumi (2 pers.)

„Tālais” transports 37 USD
Pilsētas transports
Proviants 38 USD
Naktsmītnes 69 USD
Izklaide 102 USD
Citi
Dienas tēriņi 246 USD
Road-trip kopējie tēriņi 6890 CAN + 2920 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s