Route 66

No rīta nolieku uz Rafaēla gultas Fedex aploksni – ir atnākuši mašīnas dokumenti. Vakar sazvanījām Dunkanu un viņš operatīvi noreaģēja, tagad varēsim atkal bez bažām vērties policistu acīs. “Vienīgā labā ziņa šodien”, nopūšas Rafaēls. Viņš visu rītu mēģina sazvanīt auto servisu Livingstonā, bet pagaidām nesekmīgi. “Un kā tev vakar gāja, nospēlēji savus 26 USD”, viņš prasa. Saku, ka nē, laimēju 220. “No, shit”, šis pat pasmaida.

Tā kā dokumenti ir atnākuši un mūs vairs šeit nekas ilgāk netur, savācam mantiņas un ejam uz auto. “Paskaties, ar kādām sejām cilvēki uz šejieni atbrauc un kādām aizbrauc”, Rafaēls vēl filozofiski nosaka. Mjā, šī noteikti ir viena no kontrastu pilnākajām pilsētām, kur mākslīgs spožums mijas ar īstu nabadzību.

Pilsētas nomalē uzpildām degvielu un pārtiku, tad pazūdam no Lasvegasas. Pa ceļam Rafaēlam beidzot izdodas sazvanīt servisu, šie grib aprunāties ar Hondas pārstāvjiem, saprast situāciju, tad atzvanīšot. Cerams. Mēs stūrējam Lielā Kanjona virzienā, ceram jau vakarā būt iespaidīgā dabas brīnuma malā.

Vispirms gan jāizmet līkums pa route 66. Slavenais ceļš mūs sagaida ar negaisa mākoņiem – pie horizonta plosās tāda tumši zilo un pelēko toņu gamma, ka gandrīz vai baisi paliek. Saku Rafaēlam, ka man galvā rādās visas filmas par viesuļvirpuļiem un viņš piekrīt. Ja paliks par traku, griezīsiem nost, pāris vietās var nonākt atpakaļ uz ātrgaitas ceļa. Tomēr tik traki nav – pie lietus tiekam, bet nekas vairāk mūs neapdraud. Nobraukuši pusi ceļa abi esam vienisprātis, ka nesaprotam, kāpēc šis maršruts skaitās tik ļoti ikoniks. Otrajā daļā skati top labāki, parādās Lielā Kanjona mala. Tomēr kopumā mūsu skatījumā nekas pārāk satiecošs uz route 66 nav manāms.

Atgriežamies uz galvenā ceļa un jau ātrākiem riteņu apgriezieniem tuvojamies kanjonam. Ar bažām vērojam termometru – 13, 11, 10, 8, 7. Kad kopā ar tumsu griežam iekšā kempingā, tas rāda 6 grādus. Pa ceļam centos mierināt Rafaēlu, ka tuvāk pie kanjona mēs būsim zemāk, bet gaisa temperatūra pakāpsies augstāk. Nezinu, vai pie vainas dienvidu puse vai citādi laika apstākļi, bet šis scenārijs, kuru pieredzēju iepriekš apmeklējot kanjonu no ziemeļu puses, neatkārtojas.

Reģistrējoties kempingā uzzinām, ka vakar te plosījies tāds lietus un krusa, ka dažas teltis esot saplacinātas, dažas peldējušas. Mēs lielām acīm saskatāmies. Jācer, ka vētra būs iztrakojusies un šonakt liks mūs mierā. Aizbraucam uz mums norādīto vietu un konstatējam notikušo savām acīm – viss ir izskalots un dubļains. Atrodam augstāku un puslīdz līdzenu vietu, uzceļam telti, tad metamies pie vakariņu gatavošanas. Šodien nopirku pieres lukturi, nudien nesaprotu, kāpēc tikai šodien (drīz jau ceļojums beigsies, ko nu vairs (kā tad)) – ar to rosīties pa tumsu ir “cita aršana”. Rafaēls gan katru reizi, paskatoties uz mani, saviebjas – jaunā lampa ir makten spilgta.

Pēc vakariņām Rafaēls ieņem telti uz vakara pasaciņas izlasīšanu, es iekārtojos mašīnā un rakstu. Lasvegasā gāja tik raibi, ka neatlika laiks rakstīšanai, tagad nemanot esmu saklabinājusi piecas lappuses un varu iet gulēt ar tīru sirdsapziņu un galvu, lai rīt krātu jaunus un svaigus iespaidus. Arlabunakti, Lielais Kanjon, redzēsimies rīt!

20. oktobris, 91. Aļaskas road-trip diena, 352. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 477 km, kopumā 22590 km

Izdevumi (2 pers.)

„Tālais” transports 35 USD
Pilsētas transports
Proviants 82 USD
Naktsmītnes 18 USD
Izklaide
Citi
Dienas tēriņi 135 USD
   
Road-trip kopējie tēriņi 6890 CAN + 3055 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s