Trīs gadus vēlāk

Vakardienas jaukais laiks ir pazudis, šorīt mūs apņem migla un sijājošs lietus. Es skurinos, bet Rafaēls joprojām staro: “Es priecājos iemainīt mīnusus pret plus 10, kas par to, ka līst”. Saku, ka īsti nepiekrītu viņam – ja vien nav jāguļ teltī, es labprātāk sadzīvoju ar aukstu sauli nekā siltu lietu. Paslēpušies zem kokiem, iekožam brokastis, atkal jau saritinām slapju telti un braucam apskatīt Bryce kanjonu.

Jo tuvāk braucam, jo stiprāk līst un migla top aizvien biezāka. Pieklājības pēc iebraucam parkā, jo mums ir gada abonoments ASV nacionālajiem parkiem (kas jau n reizes atmaksājies), lai pārliecinātos, ka neko vairāk par miglu šodien neredzēsim. Braucam vien tālāk uz Zion, cerot, ka tur būs mazliet citāda aina.

O, jā. Kolīdz šķērsojam nacionālā parka ieeju, asfalts top sarkans ierasti melnā vietā un ceļmalā sākas klinšu parāde. Pēc īsa brīža Rafaēls atzīst, ka šis, viennozīmīgi, esot viens no skaistākajiem parkiem, kurā viņš ir bijis. Man arī tā šķiet – šis ir mans pirmais parks ASV un arī pēc daudzu citu apskatīšanas tā daile manās acīs nav nav mazinājusies ne par nieku. Kārtējo reizi esmu škrobīga, ka šodien ir mana stūrēšanas diena un nevaru fotografēt. Bet-te-ai-kā-būtu-ko!

Dienas vidū iekārtojamies kempingā un pagatavojam pusdienas. “Kārtējā slotas kāta maltīte, kas tev labi padodas”, Rafaēls atzīst dārzeņu – bekona sacepumu par labu esam. Man ir tik dīvainas sajūtas būt šeit atkal pēc trīs gadiem, cik daudz kas manījies pa šo laiku.

zion

Saku Rafaēlam, ka toreiz bija stipri vēsāks, arī koki bija dzeltenāki, laikam šogad šeit ir vēlāks rudens. Rafaēls, savukārt, izsaka šaubas, vai tik es neesmu šeit viesojusies drusku citā laikā. Man ir sajūta, ka biju tieši ap šo pašu laiku, tomēr datumus neatceros. Pag, to taču var noskaidrot, man piepeši pielec. Atveru veco datoru, sameklēju iepriekšējā ASV ceļojuma fotogrāfijas un atveru bildes datus. Datums, kas redzams tur, ir tieši tāds pats, kā datora labajā apakšējā stūrītī. Pavisam jauši esmu nonākusi Zion precīzi pēc trim gadiem – 17. oktobrī. Jau sen gaidīju, kad varēšu veltīt dienu Dacei Smilgai, bet jaušības, kā par spīti, vairījās no manis. Nospriežu, ka šī skaitās jaušība un zinu arī, ka Dacei patīk ASV nacionālie parki, tāpēc – diena Tev! Un paldies lielais par to!

_DSF5305

Kad māja gatava un vēderi pilni, sēžamies shuttle autobusā un dodamies cauri visam parkam, līdz esam klāt gala pieturā, no kuras sākas pastaigu taka gar upi. Paejamies pa to, līdz nonākam vietā, kur sākas viens no slavenakajiem šī parka pārgājienu maršrutiem – “Narrows”. Lai tiktu līdz tam jābrien pa upi, kas nav diez ko silta. Viens no riskiem ir pēkšņu plūdu draudi un šodien to iespējamība ir visai augsta. Iztiekam ar iespaidīgo klinšu aplūkošanu un jau griežamies riņķī, lai dotos atceļā, kad mana auss uztver pazīstamas skaņas. Latviešu valoda! Protams, dodos pie tautiešiem mazliet patērzēt – arī viņi vakar bijuši Bryce, tikai paspējuši pa dienu to aplūkot labākos laika apstākļos. Uz atvadām nofočējamies – šī satikšanās man šķiet kā jauks papildu apliecinājums, ka šī ir īstā jaušību diena.

_DSF5273

Atceļā Rafaēls vairākas reizes vedina, ka vajadzētu apskatīt upi tuvāk. Nez kas šim tur pazudis, bet nu labi, ejam ar. Kad esam tikuši prom no burzmas, šis izvelk no somas divus aukstus alus, pagāns tāds. Apsēžamies, ieslēdzam telefonā šodienas himnu un izbaudām alu, veroties apkaimes varenībā.

Pēc brīža apkārt sāk staigāt melni mākoņi un ass vējš, mēs noprotam, ka tas nav uz labu un sākam doties atpakaļ. Mazliet brīnāmies par cilvēkiem, kas nesteidzīgi iet otrā virzienā. Drīz no debesīm sāk krist lietus lāses, upes ūdens no skaidra top dubļains. “Nu pilnīgi kā plūdu mācību grāmatas demonstrējums”, Rafaēls saka un mēs pieliekam soli. Pēc dažām minūtēm jau gāž un mēs paspējam nedaudz samirkt līdz tiekam autobusā. Pēc tam busā pievienojas aizvien slapjāki cilvēki. Kāds gudrenieks atver jumta lūku un man šķiet, ka rudmatainā pusaudze, kas sēž sēdeklī man priekšā, no drebēšanas izjuks. Piedāvaju viņai apsegties ar savu plāno pretlietus jaku, viņa, ne bez pūlēm izgrūž caur zobiem “i’m good”. Kā tad. Neklausos iebildēs un ievīstu skuķi, pēc mirkļa redzu, ka drebuļi mitējušies. Izkāpjot tieku pie paldies un silta zobu brekešu smaida.

Lietū nav nekāds prieks būt kempingā un internetu neesam redzējuši vairākas dienas, tāpēc pārkāpjam citā shuttle autobusā un braucam uz netālo miestu interneta medībās. Tur mūs sagaida krāšņa divloku varavīksne. Internets gan padevies visai švaks, ar mokām ielieku vienu bloga ierakstu. Atpakaļ braucam ar pēdējo autobusu un lietus, kas jau bija mitējies, atsāk savu līņāšanu.

Nezinādami neko labāku, ko darīt lietū un tumsā, iekārtojamies uz vakarēšanu mašīnā – klausāmies Niku Keivu un pļāpājam. Viens no stāstiem uzvedina Rafaēlu uz zināmām pārdomām un šis pēkšņi sāk izmisīgi rakņāties pa “bardačoku”. Drīz vien atskan klusas lamas – izrādās, kārtojot apdrošināšanas jautājumus, automašīnas dokumenti palikuši pie Dunkana.

17. oktobris, 88. Aļaskas road-trip diena, 349. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 177 km, kopumā 21648 km

Izdevumi (2 pers.)

„Tālais” transports 37 USD
Pilsētas transports
Proviants 36 USD
Naktsmītnes 16 USD
Izklaide
Citi
Dienas tēriņi 89 USD
   
Road-trip kopējie tēriņi 6890 CAN + 2589 USD

One response to “Trīs gadus vēlāk

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s