Ļoti īsa tekstuāla piebilde bildēm. Secinājums ir viens. Nepilnas divas dienas tādai pilsētai kā Lisabona – tas ir stipri par “īsu”. Šo dienu greznoja gan pašas pilsētas krāšņums, gan mazi, neplānoti momenti – koncerts parkā, pāvi un pīlēni ielās. Netālajā pilsētā Sintrā, kur ieturējām vakariņas, nonācām jau pa tumsu un biezā migla neļāva saskatīt, bet... lasīt vairāk
Autors: Zane Eniņa
Tā kā lidojums mājup bija no Porto, tad tur tika pavadīta vēl viena diena. Bet tāpat – palika daudz kas neredzēts. Citreiz! lasīt vairāk
Dažreiz es domāju, ka ceļot ir ļoti egoistiski. Ir taču daudz prātīgākas lietas, ko dzīvē darīt. Paliekošākas un jēgpilnākas. Un tad es cenšos rast kādu “attaisnojumu” jeb papildus jēgu arī savai ceļošanai. Kā daļēja atbilde ir šis blogs – dalīšanās redzētajā un piedzīvotajā ar jums visiem. Ja kādu manis rakstītais aizvedīs līdz Santjago ceļam –... lasīt vairāk
Es eju. No tevis pie tevis. Līdz ausu galiņiem, Neprātīgi tevī Iemīlējusies. lasīt vairāk
Tas ir diezgan briesmīgi. Nevarēt tikt vaļā no iešanas. No vēlmes vienkārši uzlikt plecos mugursomu un doties Ceļā, neskaitot soļus un kilometrus. Camino nostaļģija? Bēgšana? Meklēšana? Ieradums? Zinu tikai to, ka pēc Camino mana būtība ir sadalījusies divās daļās – viena joprojām ir Ceļā, bet otra cenšas iejusties ikdienā, bet tai neklājas viegli. Protams, iejusties... lasīt vairāk
Pie visa vainīgs Aleksandrs. Ukraiņu puisis, kuru kopā ar viņa lietuviešu sievu un vācu draugu caur koučsērfingu uzņēmām pie sevis ziemā. Viņš mums tik ilgi stāstīja par Krimu un rādīja fotogrāfijas, ka nākamajā Airbaltic akcijā nopirkām biļetes uz Simferopoli. Sēžam Rīgas lidostā un, malkojot alu, gaidām reisu, kurš izlido vienpadsmitos vakarā. Esmu aizsūtījusi vairākus dīvānpieprasījumus,... lasīt vairāk
No rīta pie durvīm sit blondā saimniece: “Rebjata, 12, u nas check-out vremja.” Pēc nakts pārlidojuma miegs ir labs. Vienojamies par palikšanu šeit uz vēl vienu nakti un vaļojamies kādu brīdi, tad dodamies apskatīt Simferopoles kolorītu dienas gaismā. Pirms iziešanas saimniece mani vēl pacienā ar kafiju, kā arī parāda pārējos trīs numurus – Ņujorku, Sakuru... lasīt vairāk
Kad pirms gulētiešanas aizeju atdot saimniekiem pāris lietas, vīrs saka: “Es rīt braukšu uz Koktibeļ, negribat uz turieni?”. Apsolu, ka apskatīsimies, kur tas ir, un, ja tāda vēlme uznāks, no rīta būsim gatavi ceļam. Izpētām kartē, ka Koktibeļ ir jūras krastā un varētu būt labs izejas punkts, lai pēc tam pa piekrasti virzītos uz Jaltas... lasīt vairāk
Atkal jau izejam no “mājas” krietni pavēlu. Ejam uz priekšu pa Ļeņina ielu kalnu virzienā un ielas izskaņā nogriežamies pa nelielu ceļu, kas ved kalnu virzienā. Apkārt staigā dusmīgi mākuļi un draud kuru katru brīdi kārtīgi nogāzt. Arī vējš ir pamatīgi ieskrējies. Vienu brīdi pat apsveram domu nolīst kādā nepabeigtā jaunbūvē un pagaidīt, kamēr laiks... lasīt vairāk
No rīta norunātajā laikā un vietā Ļeņina ielas malā mani gaida vecs, tumši sarkans ceturtais žigulis. Tā bagāžniekā ietūcīts liels auduma blāķis, bet pie stūres sēž instruktors Sergejs. Mēs braucam piepildīt vienu no maniem sen lolotajiem sapņiem – pietuvoties kalna malai, pārkāpt tai un tad lēzeni pacelties gaisā. Palidot ar paraplānu. Sergejs pēc pirmā manis... lasīt vairāk
