Vakar zvana nepazīstams numurs – divas svētceļnieces, Lāsma un Zeltīte, no rīta uzsākušas ceļu Siguldā un tā ieskrējušās, ka šovakar domā tikt līdz Vangažiem – vai var dabūt naktsmājas? Skaidra lieta – var! Esmu tikko pabeigusi iesāktos darbus un sariktējusi viešņām pēļus, kad viņas zvana atkal, esot jau tikušas līdz Vangažu baznīcai. Bet pretī braukt nevajagot, abām vēl ir spēks un griba paieties, nākšot līdz manai mājai ar kājām. Izstāstījusi ceļu stilā “pie lielās priedes pa kreisi” un “pie alkšņu pudura taisni”, metos gatavot vakariņas. Vēl pāris reizes sazvanāmies, lai precizētu priedes un pudurus, līdz ir skaidrs, ka ceļiniecēm atlicis pēdējais posms, no kura jau māja redzama.
Pārceļos ar mizojamo kartupeļu bļodu pie virtuves loga un ar acs kaktiņu vēroju meža ceļu. Vēl pirms gadiem padsmit neko nezināju par tādu Santjago ceļu. Tad sāka nākt informācija, sarunas, grāmatas, līdz arī es sakravāju ceļasomu un devos savā pirmajā ceļā – pirms astoņiem gadiem šajā laikā mēroju Franču ceļu Spānijā. Vēl pēc gada atgriezos uz Ceļa, nedaudz paejoties Francijas ārēs, vēl pēc trim gadiem tika noiets Portugāļu ceļš. Pirms diviem ar pusi gadiem, pirmo reizi ejot rudenī, pieveicu Ziemeļu ceļu. Savukārt pēdējā atkal satikšanās ar Camino Santjago bija pirms gada ar asti, kad uz Ziemeļa ceļa un okeāna malu pārcēlās dzīvot draudzene Iveta. Kopā pieveikušas ar auto ceļu līdz Spānijas mazmiestam un mazliet apostījušas apkārtnes gaisu, sākām apdzīvot māju. Ja no vienas vai otras mājas puses parādījās kāds svētceļnieks, tas bija jāpaziņo otrai ar skaļu sajūsmas saucienu – tas nozīmē, ka Ceļš tik tiešām iet gar šo māju, un Iveta ar laiku varēs uzņemt gājējus, lai veldzētu viņu miesas un dvēseles.
Pirms dažiem gadiem Santjago ceļš tika izveidots arī Lietuvā, un stafetes kociņš tika nodots Latvijai. Sandra Rone uzņēmās iniciatīvu un sasauca kopā ļaudis, kas vēlētos darboties pie šīs lietas. Jau pērn tika pabeigta ceļa posma marķēšana no Rīgas līdz Lietuvas robežai, tagad turpinās darbs pie Vidzemes posma un citiem maršrutiem. Pašai laika un spēka aktīvai dalībai nepietiek, bet ar prieku vēroju kā Ceļa aprises no iecerēm lēnam pārtop realitātē. Ja interesē Latvijas Santjago ceļa iešana, tad varens resurss ir mājas lapa – https://caminolatvia.com/lv/. Ceļa izveide būs raitāka un priecīgāka, ja atbalstīsi to ar kādu artavu, varbūt pat tiekot pie sava Camino putnu būrīša :).
Bet pat tad, kad Latvijā sāka tapt Ceļš, man pat sapņos nerādījās, ka tas ies gar manu māju (nu labi, gandrīz gar māju). Tāpēc tagad, gaidot pie apvāršņa parādāmies svētceļnieču stāvus, jūtu tādu savādu aizkustinājumu. Kad viņas iznirst starp kokiem, gandrīz apraudos. Bet tad aši savaldos (tas nu gan būtu jauki, ja ciemiņus sagaidītu raudoša saimniece), pabeidzu mizot kartupeļus un eju sagaidīt viešņas.
Drīz jau viņas kāpj pār slieksni, stīvē nost apmetņus, stutē nūjas, veļ no pleciem mugursomas un šņorē vaļā zābakus. Mani ceļa zābaki no plaukta priecīgi apsveicinās ar atnākušajiem radiniekiem, un viņi uzsāk savus dubļu, asfalta un noguruma stāstus. Mēs ar ceļiniecēm ejam tālāk. Kamēr viešņas atpūšas un iekārtojas, es pabeidzu vakariņu šmorēšanu, tad ir laiks sarunām. Izrunājušas pirmos “no kurienes esat un ko darāt”, tiekam līdz vakara jaušībai. Mēs ar Lāsmu esam šobrīd ne tik vien kopīgā apmācību ciklā, bet pat vienā mācību grupā un esam pavisam nesen tikušās zoom sarunās – pasaule tik tiešām ir maza, tas nu ir kārtējo reizi apliecinājies!
Tā, kopīgi šņakstinot un tērzējot, nemanot pienāk vakars. Kā jau Ceļā ierasts, gulēt ejam laikus. Arī ceļamies laicīgi, saule šorīt modina spoža. Pēc brokastīm viešņas stīvē atpakaļ kājās zābakus (manējie saldsērīgi nopūšas), veļ plecos somas, atceras pat par nūjām, un ir gatavas šodienas gājumam. Zeltīte rāda lielo gliemežvāku, kas viņai uzdāvināts, lai brauktu uz Spāniju un ietu Ceļu. “Bet tā nu sanāca, ka Ceļš pats atnāca pie mums, nekur nav jābrauc”, ceļinieces nosmejas un dodas Ceļā. Buen Camino!
